Nedēļa pagāja ar grāmatas par Hosamu Abu Meri atklāšanu, ko rīkoja “Hotel Roma”. Visa viesnīcas komanda bija aizņemta, gatavojoties šim vakaram. Par grāmatu varu teikt — vēsturisks materiāls, ar kuru noteikti vērts iepazīties. Izlasot varbūt varēs lauzt vairākus stereotipus, mainīt uztveri par līdz šim maz zināmo Libānu. Es nebiju izņēmums, līdz satiku Hosamu. Viņš man stāsta par jautājumiem, kurus nākas uzklausīt, tiekoties ar cilvēkiem, piemēram, vai Libānā dzīvo kamieļi. Esmu noorganizējusi, ka pa grāmatas eksemplāram saņems novadu bibliotēkas.
Oktobrī viena no aktualitātēm ir valsts budžeta veidošana. Valsts ieņēmumu dienests (VID) līdz 2021. gadam vēlas dzēst reāli nepiedzenamos parādus aptuveni viena miljarda eiro apmērā. Tā pagājušajā nedēļā Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijas sēdē sacīja VID Nodokļu parādu piedziņas pārvaldes direktore Santa Garanča. Miljards nav maza summa, un domāju, ka norakstīšana nav pareizākais solis. Droši vien tam ir savs iemesls — naudu nevar atgūt, jo uzņēmumi ir likvidēti, bankrotējuši. No pieredzes zinu, ka atkal cietīs tie, kas maksā nodokļus. Valsts kopējais gada budžets ir ap septiņiem miljardiem, tātad neatgūtie nodokļi ir septītā daļa, kas nav maz. Nevajag meklēt kādā tālā pagātnē nenomaksātus nodokļus. Neesmu pārliecināta, ka sodu tiešām samaksājuši uzņēmumi, kuru darbībā pārkāpumi konstatēti šogad, piemēram, “Gan Bei”, “Tokyo City” un citos. Vecrīgā ir vairāki uzņēmumi, kuros konstatēti pārkāpumi, bet par kuriem vēlāk nekas nav dzirdēts. “Tokyo City” gadījumā no tā pārstāvju puses izskanēja bezkaunīgas frāzes par to, ka algas turpmāk nemaksās aploksnēs, bet lai darbinieki aizmirst par virsstundu apmaksu vai ko tamlīdzīgu. Kā lai to nosauc? Vai nu strādā, maksā visu, kā pienākas, vai slēdz uzņēmumu. Esmu par to, ka jāaptur uzņēmumu darbība, kas nav samaksājuši nodokļus, norēķinājušies ar saviem darbiniekiem. Jo pretējā gadījumā tas atsaucas uz pārējiem uzņēmumiem — palielina no-
dokļus gan darba ņēmējiem, gan devējiem. Man bijušas vairākas situācijas, kad potenciālais darbinieks pirms darba intervijas pajautā, vai viņš algu saņems aploksnē. Kādā darbinieku atlases reizē no sešiem tikai viens bija gatavs saņemt algu oficiāli. Tāpēc, ka viņi zina — “Tokyo City” var saņemt vairāk un neinteresē, vai vēlāk varēs izmantot valsts piešķirto slimības pabalstu, doties bērna kopšanas atvaļinājumā, saņemt pensiju utt.
Ziņās izskanēja informācija par Rīgas domes lēmumu slēgt 42 azartspēļu zāles. Manuprāt, labs lēmums. Vēl papildus vajadzētu daudz stingrākus noteikumus tam, ko šajās zālēs ielaist. Zinu, ka, neskatoties uz vecuma cenzu, ielaiž daudz jaunākus. Kopumā esmu diezgan kategoriski noskaņota pret šādām un līdzīgām iestādēm. Arī mūsu viesnīcai izteikti vairāki piedāvājumi te izvietot spēļu zāli vai ko tamlīdzīgu. Es un arī mani darba devēji bija kategoriski pret. Jau tagad šo iestāžu Rīgā ir nesamērīgi daudz. Tās pat nav izvietotas stratēģiski svarīgās vietās, bet gan pilnīgi visur. Uzskatu, ka ir nauda, kas smird. Jā, no vienas puses, spēļu zāles maksā lielus nodokļus valstij, bet no otras — cik ģimenēs azartspēles ienes nelaimi, nereti tādēļ cilvēki spiesti aizbraukt no valsts.
Atkāpei no spēļu zālēm, atceros pirmo gadu, kad sāku strādāt “Hotel Rome”. Tā kā viesnīca ir līdzās Brīvības piemineklim, tad 16. martā, Leģionāru atceres dienā pie manis ieradās “Latvijas Antinacistiskā komitejas” pārstāvis Josifs Korens un izteica piedāvājumu noīrēt viesnīcu visai dienai. Viņš labi zināja, ka esmu bijusi iekšlietu ministre, kā arī manu politisko nostāju leģionāru jautājumā. Bija liels skandāls, protams, atteicu. Arī šis ir stāsts par to, ka nauda smird.
Veidojot nākamā gada budžetu, politiķi apņēmušies atteikties no tā dēvētajām “deputātu kvotām”. Tas nozīmētu, ka nebūs paredzēts papildu finansējums parlamentāriešu ierosinājumiem, tomēr viņi varēšot iesniegt priekšlikumus par efektīvāku līdzekļu izlietojumu. Neuzskatu, ka kvotas ir jāatņem. Saeimas deputātu tomēr daļēji ievēl no kādas konkrētas vietas Latvijā, un vēlētāji grib redzēt arī konkrētus darbus. Kad es biju deputāte, par piešķirtajām kvotām Vecsaules baznīcai uzklāja jaunu jumtu. Cik daudzi Latvijā zina, kur ir Vecsaule, ka tur ir baznīca, kurai nepieciešams remonts? Baznīcas draudzē nav daudz cilvēku, un zinu, ka draudzes mācītājs nebūs tas cilvēks, kurš aizies, piemēram, uz pagasta pārvaldi un prasīs naudu. Ja nepalīdzētu, iespējams, tagad baznīcas vairs nebūtu. Protams, arī manā laikā bija deputāts, kas par kvotu naudu sev privātmājas pagalmā izraka dīķi. No pāris gadījumiem nevar spriest par visiem. Nauda pie saņēmēja nonāk caur Valsts kasi, un nereti paiet pusgads, kamēr pārbauda izlietošanas mērķi un tikai tad to piešķir.
Ceturtdien laikraksts “Dienas Bizness” iepazīstināja sabiedrību ar 100 Latvijas lielākajiem pelnītājiem jeb miljonāru topu. Skaidrs, ka šie cilvēki maksā nodokļus un acīmredzot Latvijā var nopelnīt miljonu. Ja esi nopelnījis vienu miljonu, to vari ieguldīt biznesā un nopelnīt nākamo. Es nezinu, kā var nopelnīt tik daudz. Viesnīca četros gados nodokļos samaksājusi pusotru miljonu eiro. Šajā periodā nosacītā peļņa ir 800 tūkstoši. Par šo naudu veikti remonti, ēkas labiekārtošana. Maniem darba devējiem to grūti paskaidrot. Tāpēc nezinu, kas jādara, lai nopelnītu miljonu. Tajā pašā laikā uzskatu, ka strādājam labi.
Beidzot no sastatnēm atbrīvots Brīvības piemineklis. Remonta laikā mūsu viesi bija bēdīgi, jo nevarēja raudzīties uz skaisto skatu pa logu. Pieminekļa tīrīšana gan notika ātri.
Rīt došos uz filmas par autoru Kārli Zāli prezentāciju. Vairākus kadrus filmas režisore Ilona Brūvere filmēja no “Hotel Roma” augstāko stāvu logiem.
Brīvdienas man pagāja lauku mājā Vecpiebalgā. Darījām rudens darbus. Iespējams, šī bija pēdējā reize šoruden, kad turp devāmies. Slēdzām māju uz ilgāku laiku. Svētdien iegriezāmies Siguldā, paspējām vēl baudīt krāsaino rudeni. Šī bija laba iespēja izbaudīt brīvdienas kopā ar bērniem, kuri pieaug un mājās ir arvien retāk.
