Šodien secināju, ka es tiešām neesmu normāla sieviete. Bet kāda tad īstenībā esmu?
Es labprāt lasu intervijas žurnālos ar sievietēm, kurās viņas stāsta par savām mīļlietiņām, paradumiem, iecerēm. Kad viņām jautā par mīļāko iepirkšanās vietu, visas nosauc kaut kādu zīmolu veikalus, piemēram, “Zara”, “Mango” un tādus, kuriem pat nosaukumu neatceros, bet neviena nav nosaukusi manu iecinītāko veikalu “Maxima”. Īpaši man tas patīk vēlās vakara stundās, kad izliek nocenotās preces.
Arī iecienīto smaržu tops īstām sievietēm ir, sākot no “Chanel No. 5” līdz “Mexx”. Savukārt manas mīļākās smaržas ir ar uzrakstu “Testeris”. Izsmidzinu veikalā uz katra apģērba gabala citu un smaržoju kā eksotisks puķudārzs. Ērti un lēti. Lielākā daļa žurnālos aptaujāto sieviešu stāsta, ka viņu sapņu pilsēta, kurā vēlas atgriezties, ir Venēcija. Mana pilsēta, kurā vienmēr gribu atgriezties, ir Aizkraukle, jo tur ir tāds humpalu veikals… Kad tajā ieeju, reibstu kā no gondoljeru dziedāšanas.
Kādu kosmētiku lieto īstās sievietes! Mēli var izmežģīt no tās nosaukumiem. Es šajā ziņā esmu ļoti pieticīga: iztieku ar dabīgo — rudenī seju palutinu ar dubļu maskām no peļķes pie mana loga, pārējā laikā — ar sasmalcinātām lauku radu dārza veltēm. Brīnos, ka neviena aptaujātā sieviete par iecienītāko filmu nav nosaukusi seriālu “UgunsGrēks”. Gan jau pa kluso skatās, bet, redz, lielās ar kaut kādiem amerikāņu gabaliem. Vairākas sapņo nopirkt automašīnu, bet es — servīzīti par četriem latiem nocenoto preču veikalā.
Uz īsto sieviešu fona esmu kā baltā vārna. Tik nesaprotu vienu — vai man par to skumt vai neņemt galvā?
