Pirms desmit un vairāk gadiem tīņi krāja košļājamo gumiju ietinamos papīrīšus, spēlēja “Akmens, šķēres, papīrīts!”, ilgu laiku “topā” bija lecamās gumijas, un sacensības notika arī stundu starpbrīžos. Tagad tīņu nodarbes brīvajā laikā ir visdažādākās, tostarp “plankings” jeb būšana par dēli, “teapottings” jeb tējkannas tēlošana un “oulings” jeb pūčošana.
Plankošana — goda lieta
Izrādās, pasaulē “plankingu” jeb būšanu par dēli pazīst jau vairāk nekā desmit gadu, vienos avotos par tā dzimteni tiek uzskatīta Anglija, citos — Austrālija. Lai gan šī nodarbe ir arī bīstama, tā ātri kļuva populāra daudzviet pasaulē. Sākumā Austrālijā to sauca par “uz leju guļamo spēli”, Dienvidkorejā tā vairāk pazīstama kā spēle “tēlojot mirušu”, Francijā — “ gulēšana uz vēdera”, bet Amerikā un Īrijā “facedown” jeb “ar seju uz leju”. Austrālijā šī kustība joprojām ir plaši izvērsta, jo katrs tīnis uzskata par goda lietu “plankot” un savu veikumu publiskot kādā no sociālajiem tīkliem domubiedru grupām. Galvenais ir izdomāt visdīvainākās vietas, kur tēlot dēli, piemēram, uz jumta kores, uz balkona vai tilta margām, uz mājas jumta vai braucošas automašīnas. Tas jāveic, lai iegūtu skaistāko kadru, ko ievietot internetā, dažreiz pat riskējot ar dzīvību un piedzīvojot sāpīgus brīžus.
Bilde bez galvas
Plankošanai veltītas daudzas lapas sociālajā vietnē “Facebook”, tai ir sekotāji “Twitter”, “Youtube”, tur atrodami arī simtiem video. Lai varētu novērtēt citu veikumu, arī pie mums “plankingam” tapusi mājaslapa — www.planking.lv, kur cilvēki ievieto savas fotogrāfijas novērtēšanai. Būšanai par dēli ir pat vairāki veidi, piemēram, dubultais un trīskāršais “plankings”, sinhronais “plankings”, “plankings” ar dzīvniekiem.
Šobrīd populārākais plankošanas veids ir “horsemanings” jeb “jātniekošana”. Par šī “sportaveida” aizsācējiem Latvijā tiek uzskatīti divi interneta mārketinga nozares profesionāļi — Andis Silakaktiņš un Igors Prokofjevs. Viņi izklaides portālā mango.lv skaidro, ka tā īstenošanai ir nepieciešami vismaz divi cilvēki, jo vienam jākļūst par ķermeni, savukārt otram — par galvu. Galvenais foto-grāfijas uzdevums ir panākt iespaidu, ka tajā ir attēlots viens cilvēks, kuram galva ir atdalīta no pārējā ķermeņa.
Bezdarbība vai laba humora izjūta?
Ja policija ārzemēs pieķer plankotājus kādās dzīvību apdraudošās vietās, piemēram, uz jumtiem vai kokos, viņus soda. Tā ka plankošana ir beigusies arī letāli, Mortleikas koledžas skolotāji izplatīja nodarbi ar fotografēšanos, kur cilvēki attēlo tējkannas. Arī tas kļuva populāri, taču nepārspēja plankošanas kustību. Tēlojot tējkannu, rokas jāliek sānos kā osas vai arī jātur kā tējkannas snīpis. Vēl stilīgāka nodarbe ir pūčošana jeb pūcings. Proti, jebkurā interesantā vietā jānofotografējas kā pūcei — tupus, rokas novietotas kā spārni gar sāniem vai izplestas, lielas izvalbītas acis.
Portālā draugiem.lv apjautājos vairākiem jauniešiem, vai viņi ir ko dzirdējuši par šādiem sociālās izpausmes veidiem vai varbūt paši ar ko tādu aizrāvušies. Saņēmu atbildes — lielākā daļa par ko tādu bija dzirdējuši, bet nekad nav mēģinājuši, pārējie šos jēdzienus dzirdēja pirmo reizi. Arī interneta komentāros par šīm nodarbēm ir atšķirīgi viedokļi — daļa uzskata, ka tā ir iespēja pasmieties pašiem par sevi, un labāk lai jaunieši mēģina būt par dēli nekā lieto narkotikas. Citi atkal domā, ka cilvēka muļķībai nav robežu un šādi vaļasprieki rodas tad, kad nav, ko darīt. Lai nu kā, tas notiek mūsu sabiedrībā un to nevaram ignorēt. Cita lieta, vai spējam to pieņemt vai pasmieties, vai mums sāk likties, ka šajā pasaulē kaut kas nav kārtībā.
