Ābolus, kurus novieto noliktavā, cilvēki parasti vēlas pēc iespējas ilgāk saglabāt svaigus. Taču pēc laika, pārbaudot glabātavas, var redzēt, ka augļi sākuši bojāties. Visbiežāk tos bojā parastā un rūgtā augļu puve.
Ābolus, kurus novieto noliktavā, cilvēki parasti vēlas pēc iespējas ilgāk saglabāt svaigus. Taču pēc laika, pārbaudot glabātavas, var redzēt, ka augļi sākuši bojāties. Visbiežāk tos bojā parastā un rūgtā augļu puve.
Parastā augļu puve ir bieži novērojama un dažos gados ir ļoti postoša. Puve bojā ne tikai ābolus, bet arī bumbierus, plūmes un citus augļus. Slimības attīstību veicina augļu mizas bojājumi (plaisas, kraupja vietas, ābolu tinēja un citu kaitēkļu izraisīti, kā arī mehāniski bojājumi), paaugstināts gaisa mitrums. Infekcijas avoti ir bojātie augļi kokos vai apdobēs, kā arī augļu somu vai zaru bojājumi, kurus ne vienmēr var pamanīt. Uz augļiem sākumā veidojas nelieli, bet vēlāk plaši brūni plankumi. Augļi strauji pūst. Uz pūstošajiem audiem ap puves sākuma vietu izveidojas apļveida dzelteni pelēcīgi spilventiņi. Bojātie augļi nobirst vai mumificējas, paliekot kokā līdz pavasarim.
Glabātavā nokļūst inficēti augļi, kuriem bojājumu pazīmes vēl nav redzamas vai šīs pazīmes ir ļoti niecīgas. Jauna inficēšanās var notikt, bojātajiem augļiem saskaroties ar veselajiem. Pirmajā šķirošanas reizē mēnesi vai divus pēc augļu novietošanas pagrabā galveno zudumu rada tieši parastā augļu puve. Tāpēc pirms augļu novietošanas pagrabā un pirmajos mēnešos pēc tam tie rūpīgi jāšķiro. Veģetācijas laikā no dārza regulāri jāaizvāc bojātie augļi — infekcijas avoti. Rudenī vai agri pavasarī jāaizvāc koku vainagos vai uz zemes palikušie mumificētie augļi, jāizgriež bojātie koku zari.
Ābolus un bumbierus nogatavošanās un arī glabāšanas laikā bojā rūgtā augļu puve. Uz augļiem izveidojas sīki, apaļi, dzeltenīgi brūni iegrimuši, asi norobežoti plankumi. To vidusdaļā, sākumā zem augļa epidermas, izveidojas sīki koncentriski apļos novietoti uzbriedumi, kuros, epidermai pārplīstot, redzamas sārtas vai dzeltenas kopas. Inficēšanās notiek augļu veidošanās laikā, kad slimības ierosinātājs ar lietus pilieniem izskalojas no infekcijas avotiem koka vainagā un nonāk uz augļa virsmas. Infekcija iekļūst augļa audos caur nebojātas mizas atvārsnītēm, piestiprinās un paliek snaudošā situācijā, kamēr auglis nogatavojas (parasti — glabātavās, vairākus mēnešus pēc ražas ievietošanas), un tad slimības ierosinātāja toksīni sāk izplatīties augļa audos.
Puves plankumi glabātavā paplašinās diezgan lēni, taču tas notiek arī zemā temperatūrā, ja vien auglis nav sasalis. Augļu inficēšanās risks ir vislielākais, ja lietains laiks ir vasaras otrajā pusē, kad augļi ir vairāk nobrieduši, lielāki un to virsmā ir vairāk atvārsnīšu. Lai aizkavētu rūgtās puves attīstību, jāstāda veseli stādi, bez bojājuma pazīmēm uz stumbra vai zariem, un jācenšas izgriezt zarus, uz kuriem redzami kādi bojājumi.
