Tie, kam sirds ir krūtīs, jūt saules aptumsuma tuvošanos. Eh, sirds tiešām skrien kā negudra. Esmu seniors….
Tie, kam sirds ir krūtīs, jūt saules aptumsuma tuvošanos. Eh, sirds tiešām skrien kā negudra. Esmu seniors… Var teikt, ka tas ir dzīves saulriets, bet pagaidām vēl neesmu bezsirdis. Vasarā mīļuprāt metu acis uz meitiešu plikumiem. Lai to darītu bez kauna, es gatavojos laikus, “apbruņoju” savas acis. Nopirku mārketā plastmasas brilles ar tumšiem stikliem. Kā policistam. Sieva gan pukstēja, ka es pēc sprukstiņa izskatoties un naudu tērējot visādiem sū… Bet sāls te taču ir pilnīgi cita! Es jums saku — vienreizēji! Sākumā neviens, pat mana laulātā draudzene, neredzēja, uz ko es metu aci. Un tad viendien…
Aizeju es uz parciņu. It kā pastaigājos ar suni. Tad ar avīzi rokās pasēžu uz soliņa. Tad atkal ar suni… A tur skuķi, dāmas — nu cita par citu kuplāka, krāšņāka. Eh! Ķīķerēju pa labi un pa kreisi. Tiesa, ik pa brīdim suns man pēdas jauc. Gribu tā ilgāk nolūkoties uz dāmu, kas laiza saldējumu un sauļojas uz soliņa, plecus atkailinājusi, bet mans Duksis velk mani tuvāk strūklakai, jo viņam, makanam, gribas padzerties vai bērnus izdzenāt. Viņš jau pats man bērna prātā, kucēns. Viņam tik pa smilšu kasti vien dzīvoties. Bet es — nopietns vecis. Man pavisam citas intereses. Es palaižu suni izskrieties bez uzpurņa. Viņš man, ziniet, ir bezšķirnes. Nav bīstams. Un pats nostājos tuvāk dāmai, metu aci pāri šīs plecam — kā no kalna lejā līdz zināmajai bedrītei, aizai, eh… Un prātoju — nezin, vai tas būtu 80/C izmērs. Manējai tāds bija pirms gadiem 25, bet tagad… bezformas maksimums. Jūtu, kā sviedri man pa pakausi līst zem krāgas. Slapja mugura! Es reibstu un cepos.
Te piepeši dāma pikti izgrūž: “Kas aizsedz man sauli?”. Jā, patiesi, kas? Sāku skatīties apkārt. Neviena, mēs divi vien. Duksis kaut kur tālumā pa pļaviņu kovārņus dzenā. “Nu paejiet taču malā, tāds kā miets!” ļauni skan dāmas valoda. “Piedodiet, esmu apžilbis,” buldurēju es. Dāma noburkšķ: “Jūsu vecumā saules iedarbība var kaitēt. Jums jādzīvo ēnā. Dabūsiet vēl saulesdūrienu!”.
Ak, šitā gan, ja? Norādīs, ka mana vieta ir ēnā… Pasaucu Duksi un “tinām makšķeri”, astes kājstarpē iežmieguši.
Mājās sieva man saka: “Vecais, tuvojas saules aptumsums. Tas būs
1. augustā. Cilvēka organisms to sajūt jau iepriekš kā smagu triecienu nerviem, aknām, sirdij. Tu jūti, vecais?”.
Kālab lai melotu? Jūtu. Un kā vēl! Bet es nepadošos! Kamēr vīrietība manī nav galīgi mirusi, tikmēr mana hroniskā kaite — tieksme pēc daiļā dzimuma — liks man iekarst ikreiz, kad ieraugu skaistu sievieti. Esmu gatavs riskēt kaut vai ar saulesdūrienu, cerība mirst pēdējā. Varbūt tomēr izdosies nocopēt…
