Sarunas ar skrīverieti Ēriku Bergu varētu aizpildīt lauku lappuses visa gada garumā. Tas, ko šis cilvēks savā mūžā spējis paveikt, ir apbrīnas vērts. Jā, klētij jumts sagāzies, jā, māja brēc pēc remonta, bet te vietā teiciens: neskati vīru no cepures! Ērikam rokas aug no pareizās vietas, un galva viņam nav tikai matu augšanas vieta. Spējis pārvarēt krīzi, tuvākajā laikā plāno pabeigt kūts remontu, sākt klēts un vēlāk arī dzīvojamās mājas atjaunošanu.
Cik rocība ļauj un spēka pašiem, tik ātri “Jaunkalnieši” atkal ceļas augšā. Citādi Ēriks nevar un negrib. Lai kādi laiki kā melni kraukļi nāktu pāri, sīkstais latvietis izķepurosies. Sīkstais, ne kurš katrs. “Treknajos gados” arī viņš ļāvies kārdinājumam un, gribot ātrāk tikt uz priekšu, “Aizkraukles bankā” paņēmis kredītu. “Gribēja viņi mani nogremdēt,” saka Ēriks. “Vajadzēja traktoru. Paņēmām piecus tūkstošus latu, un sākumā gadā vajadzēja maksāt ap 400 latu, vēlāk, kad banku no Aizkraukles pārcēla uz Rīgu, procentus palielināja dubultā. Labi, ka meita palīdzēja, nomaksājām.”
Krizantēmas pieder pagātnei
Pašlaik saimnieks pārgājis uz nobarojamo lopu, septiņu Herefordas šķirnes buļļu un govju, audzēšanu. Atšķirībā no vairuma viņš liellopus ziemā netur laukā, bet gan kūtī. Vēl nesen netālu no Valles, uz Bauskas pusi braucot, redzējis lielu baru lopiņu. “Kādi viņi paliek pa ziemu! Mājas lops nav stirna vai alnis, un ziemā viņam jādzīvo kūtī,” uzskata Ēriks. Pavasarī, kad sāks dzimt teļi, viņš cer, ka ganāmpulks kļūs stipri lielāks.
Mūsdienās šāds modelis mazai saimniecībai esot vispieņemamākais. Zemes vēl no vectēva laikiem labi daudz — 30 hektāru — palicis. Tikai appļaut tos būtu grēks. Pēdējos gados gan usnes tajos saauga, bet nu sakopti, noder lopbarībai. Lielākajā daļā zemes aug zāle, daļu apsēj ar graudaugiem.
Pie mājas, vējā papluinīta, stāv siltumnīca. Ēriks stāsta, ka agrāk audzējis krizantēmas. Ar tām varējis labi nopelnīt. Krievu laikos viens zieds par diviem rubļiem pārdots. Stādu bijis tūkstošiem. Toreiz elektrība maksāja tikai četras kapeikas par kilovatu. Ogļu cena — vienpadsmit rubļu par tonnu. Puķu bizness bija izdevīgs. Tagad, kad ziedus tūkstošiem ieved no Holandes un kurināmais dārgs, par to jāaizmirst.
Par piecīti nestrādā
Bijis laiks, kad turēts ap trīsdesmit cūku. Tagad tikai pāris savām vajadzībām, bet, pirms Latviju pārplūdināja ar importa gaļu, izaudzēto cūku gaļu vedis žāvēt, jo tādu vieglāk un izdevīgāk bijis pārdot.
Daudz lielākās platībās kā tagad sēti arī graudaugi. Vesti uz Skrīveru saimniecības kalti, kur iztīrīti un izžāvēti. Tādas saimniecības kā tolaik vairs nav, līdz ar to graudiem mests miers. Kad kartupeļus audzēt mazās platībās vēl bija izdevīgi, norokot ar kratītāju, par vienu metru prasīja 1,3 santīmus, Ēriks tos audzējis vairāk kā divos hektāros, un pircēji pat no Daugavpils braukuši. Tad arī degviela maksājusi dažus santīmus par litru. Vēl nesen talciniekiem par tonnu salasīto kartupeļu piedāvājis piecus latus. Izrādās, par maz, jo, dažas tonnas salasījuši, labāk nedara neko.
Lai ilgam laikam pietiek
Ja nebūtu dēla, kurš palīdz, sievas, ja ne meitas, kura jau daudzus gadus dzīvo Lielbritānijā un finansiāli cenšas ģimeni atbalstīt, Ēriks teic: sen būtu aizgājis krūmos. Bet izdarīts daudz. Pārsteidz kūts, kuru nezinātājs varētu sajaukt ar dzīvojamo māju. Plastikāta logi, lepnas durvis, pamatīgi nosiltinātas sienas. Neticīgi raugos uz saimnieku, bet viņš saka: “Paskatieties, kādas ārzemēs ir kūtis. Koka logi mitrumā sabriest, ne aiztaisīt tos, ne attaisīt. Vajag tā, lai ilgam laikam pietiek.”
Taču saimnieku māja remontu vēl tikai gaida. Pēc kūts nākamā ēka, kuru viņš vēlētos sakārtot, ir klēts. Arī 900 m3 ietilpības pagrabu gribētos atjaunot. Plāni lieli, bet viss atkarīgs no naudas un tehnikas. Ar pirmo ir, kā ir, bet ar esošo tehniku, vismaz pagaidām, pilnīgi pietiekot. Mazais traktors, šasija, siena prese un vēl daži agregāti.
Saku, ka, šurp braucot, pa ceļam satiku meistarus, kuri mainīja elektrības vadus. Vai “Jaunkalniešos” ar elektrības piegādi problēmu nav? “Kad ieslēdzu elektriskās graudu dzirnavas, kaimiņam raustās elektrība. Viņam tagad būs jauns elektrības pievads, caur kabeli, un tādu problēmu, cerams, nebūs. Arī man derētu jaudīgāks pieslēgums, jo, piemēram, ja te gribam sākt galdniecības darbus, kā ieslēdzam piecu kilovatu motoru, iedarbināšanas brīdī jauda trīskāršojas, un agregāts “noģībst”. ’’
Bez lielajiem nebūs labi
Vajagot gan elektrību, gan ceļus sakārtot, citādi attīstības nebūšot. “Kad es vēl skolā gāju, visas apkārtnes mājas bija pilnas ar lieliem un maziem. Jaunie vai nu nodzeras, vai aizbrauc. Viss izmirst. Netālu ir radinieku māja. Stāv tukša. Piebraucamais ceļš tai lietojams tikai sausā, labā laikā. Pārējā laikā ej kaut rāpus līdz lielajam ceļam. Kur zemniekam ņemt tādu naudu, lai šo ceļu sakārtotu? Kurš jauns cilvēks gribēs nākt un dzīvot dubļos? Kamēr mēs, tādi manos gados, vēl varam, tikmēr šī vieta pastāvēs.” Saimnieks tāds spītīgs. Varētu taču visu mest malā un iet uz centru dzīvot. Ēriks vai dusmīgs kļūst par tādiem vārdiem. “Neko nemetīšu malā! Kā tad te izskatīsies? Kāda kļuvusi Pierīga — lēnām aizaug! Kādi vietām kļūst Skrīveri? Vairākas privātmājas tukšas. Nav, kas tajās dzīvo. Ja nebūs lielo saimnieku, kā Dronka, Rancāns, te drīz būs “čuhņa”! Bet mazie saimnieki vienmēr ir izķepurojušies. Tāds latvietis ir: sev sagādās visu, lai tikai nepazustu. Ja pareizi, ar galvu, saimnieko, no viena hektāra var iegūt to, ko lielais no desmit. Šķidrie un kūtsmēsli, pareiza augu seka. Pēc āboliņa nākamajā gadā pat nemēslotā laukā kartupeļi izauga tik lieli kā divas dūres kopā.”
Ēriks atzīst, ka agronoma izglītības viņam nav, bet lauksaimniecības seminārus apmeklējis daudzus. To, ko nezina, atrod internetā. Ja ir materiāli un instrumenti, gatavu varot dabūt jebko. Vajadzēja jaunus pamatus kūtij — salasīja akmeņus uz lauka, nomazgāja, un pamati gatavi. Ja nebūtu meitas, protams, kūtij jumta segumu tik ātri neiegādātos. To klās šopavasar. Pēc diviem gadiem, ja nekas nemainīsies, arī māja būs no jauna uzcelta.
