Kad zvanīju Ivicam Jendrokam, lai sarunātu interviju, domāju, ka esmu kļūdījusies. Zināju to, ka viņš ir horvāts un vairākus gadus dzīvo Aizkraukles pagastā. Viņš runāja tik raiti un bez akcenta, ka tas manī radīja šaubas. Tomēr nebiju kļūdījusies.
Kāda paziņa par Ivicu teica: “Viņš ir viens kārtīgs horvāts un kārtīgs latvietis.”
Nule viņa ģimenē piedzīvots īpaši priecīgs notikums — 10. februārī piedzima meitiņa Diāna.
Pirms referenduma par otru valsts valodu ar Ivicu sarunājos par to, kā cittautietis jūtas Latvijā.
‘‘Vainīgas’’
“Sudmaliņas”
Liktenīgais pavērsiens Ivicas dzīvē notika 2001. gadā. Toreiz Latvijā viņš ieradās kā tautas mūzikas un deju grupas dalībnieks, lai piedalītos tautas deju un folkloras festivālā “Sudmaliņas”. Tad arī iepazinās ar savu nākamo sievu Solvitu, un nu jau septiņus gadus viņa mītnes zeme ir Latvija.
Horvātijā Ivica bija gan metinātājs kuģu būvētavā, gan strādāja par glābēju brīvprātīgajos ugunsdzēsējos.
Meistars ar zelta rokām prot visu — tā par viņu saka tie, kas darbīgo un atraktīvo horvātu iepazinuši ikdienā. Varbūt arī tāpēc Ivicam svešs ir bezdarba jēdziens.Tagad viņa ikdiena galvenokārt aizrit Rīgā. Tā kā viņš ir augstas klases metinātājs, darbu viņam piedāvāja kādā transportfirmā.
Viena valoda
Ivicam labi padodas valodas, varbūt tāpēc atšķirībā no daudziem viņam apgūt jaunu valodu neliekas grūti. Latviešu valodu viņš iemācījies sadzīvē, nekādus īpašus kursus nav apmeklējis. Ivicam šķistu pretdabiski, ja, dzīvojot Latvijā, viņš nezinātu valsts valodu. Viņš prot arī krievu, angļu, slovēņu, bosniešu un serbu valodu. Darbavietā viņam bieži iznāk sazināties arī krievu valodā.
Ivica seko līdzi arī notiekošajiem politiskajiem procesiem Latvijā. Par gaidāmo valodu referendumu viņš saka: “Protams, ka valstī ir jābūt vienai valsts valodai, bet valodu zināšanas par sliktu nenāk nevienam.” Ivica arī atzīst, ka nekad Latvijā viņš nav juties diskriminēts. Ja viņa varā būtu ko mainīt valstī, viņš pirmām kārtām nodrošinātu darba vietas un normālus sociālos apstākļus.
Domā tikai par sevi
Nesen vienā žurnālā lasīju interviju, kurā kāds spānis, kurš jau vairākus gadus dzīvo mūsu valstī, latviešus raksturoja kā bezatbildīgus, ja, piemēram, jāiet balsot, viņi, ja būs labs laiks, labāk aizbrauks atpūsties. Latvieši gaidot, lai kāds risina viņu problēmas, un nekad nepieceļas no krēsla, lai paši kaut ko darītu. Arī Ivica, raksturojot latviešus, ir diezgan skarbs. Viņaprāt, lai kā latvieši gribētu uzsvērt savu patriotismu, nacionālo pašapziņu, tomēr dziļākajā būtībā daudzi ir citādi. Ja saredzēs savu labumu, tad izdarīs visu, lai tikai pašam būtu labi, un tā dēļ viņi viens otru gatavi nodot. Uz kuru pusi vējš pūtīs, tur locīsies, jā… un vēl tautasdziesmas pie Saeimas padziedās. Iepazīstot latviešus tuvāk, viņi šķiet diezgan draudzīgi.
Gatavo maltīti, dzied, makšķerē
Brīvajā laikā parasti Ivica brauc uz Aizkraukles pagasta “Cepļiem”, kur skaistajā Daugavas senlejas dabas parkā ir neliels viesu nams, kurā uzņem ne tikai draugus, bet arī ekskursantus. Viņiem Ivica tad sagādā neaizmirstamus “vēderpriekus”, jo pats gatavo ēdienu un savus viesus iepriecina ar horvātu nacionālo virtuvi. Turklāt viņš ir atzīts pavārs. Savulaik Horvātijā gulaša gatavošanas konkursā viņš ieguva otro vietu. Kā jau lielākajai daļai vīriešu, arī viņam patīk makšķerēt. Tomēr savu dzīvi Ivica nevar iedomāties bez mūzikas. Viņš spēlē Baumaņu ģimenes kapelā un arī koncertē kopā ar sievasmāsu Ivetu Baumani.
Taču vasara nav iedomājama bez ceļojumiem. Katru gadu Ivica ar sievu brauc uz Horvātiju. Parasti viņi ceļo autobusiņā, par līdzbraucējiem aicinot draugus. Tad Ivica uzņemas gida lomu un viesiem izrāda skaistākās vietas. Apceļota arī Eiropa un krustu šķērsu Latvija.
