Ēvaldu Jankoviču Kurmenē un tās apkārtnē pazīst gandrīz visi iedzīvotāji. Aptuveni divdesmit gadu viņš rūpējas par kārtību pagastā. Bet ne visi zina, ka kolhoza laikā Ēvalds nodarbojās ar jāšanas sportu un bija treneris, kurš kopā ar savu komandu izcīnīja balvas daudzās sacensībās.
Zemessardzē kopš tās pirmsākuma
— Jums ir tāds interesants amata nosaukums — kārtībnieks. Cik ilgi tajā jau strādājat?
— Deviņdesmito gadu sākumā, kad sāka veidot zemessardzi, iesaistījos tās dibināšanā. Kurmenes pusē izveidoja trešo zemessardzes rotu. Kādu laiku biju rotas komandieris, kad zemessardzē sākās reformas, mani iecēla par vada komandieri. Zemessardzē aktīvi darbojos līdz 2009. gadam. Deviņdesmito gadu sākumā arī sāku strādāt par pagasta kārtībnieku.
— Kādi ir jūsu galvenie pienākumi?
— Raudzīties, lai pagastā būtu kārtība. Kopā ar Valsts policijas darbinieku dodos arī izsaukumos uz mājām, pārsvarā tie ir ģimenes skandāli. Diemžēl daudzi izsaukumi ir “pa tukšo” — kamēr mēs aizbraucam, konflikts jau atrisināts. Tāpat raugos, lai iedzīvotāji ievēro novada domes saistošos noteikumus. Diezgan daudz iesniegumu ir par klaiņojošajiem suņiem. Pienākumi ir līdzīgi kā pašvaldības policijai. Gadās arī uz kaimiņu pagastiem aizbraukt. Šogad pirmais izsaukums, uz kuru devos, bija Vecumniekos. Protams, mēdz veidoties arī konfliktsituācijas, bet pagastā visi mani pazīst. Katrā ziņā darbs ir diezgan interesants.
— Vai divdesmit gados cilvēki ir mainījušies?
— Protams. Jāpiedalās arī pagasta pasākumos. Tur var redzēt, kā cilvēki tagad “atpūšas”. Liela daļa jauniešu vienkārši nodzeras. Arī manā jaunībā alkoholu lietoja, bet nepiedzērās. Pirms balles ierāvām pa mēriņam, un viss, tagad viens otrs nemaz nesaprot, kur nonācis. Mēs arī neatļāvāmies dzert sabiedriskā vietā, tagad piebrauc pie kluba, pudeli vaļā un dzer. Arī zagļi palikuši nekaunīgāki. Nesen mūsu pusē nozaga smago automašīnu “Kamaz”. Nupat no vasarnīcas aiznesa zāles pļāvēju, kurš maksā 1000 latu. Zagļi nebija slinkojuši un, lai tiktu pie kārotās mantas, bija pat taciņu līdz mājai izrakuši…
— Kopš deviņdesmito gadu sākuma esat zemessardzē. Vai toreiz devāties arī uz barikādēm?
— Barikāžu laikā zemessardze vēl nebija izveidota. Toreiz nodarbojos ar zirgkopību un diemžēl nevarēju pamest saimniecību, lai dotos uz Rīgu. Galvaspilsētā notiekošajam aktīvi sekojām līdzi, cik bija iespējams, skatījāmies televīzijā, klausījāmies radio.
No Skrīveriem
uz Kurmeni
— Jūs esat profesionāls zirgkopis?
— Nekādas īpašas izglītības man nav — esmu beidzis vidusskolu, kolhoza laikos strādāju gan par autovadītāju, gan traktoristu. Zirgi bija mans vaļasprieks no darba brīvajā laikā, un algu par to neviens man nemaksāja. Sieva kolhozā strādāja par zirgkopi, es viņai palīdzēju un nodarbojos ar jāšanas sportu. Līdz deviņdesmito gadu sākumam tas bija mans vaļasprieks. Kad kolhozu likvidēja, diemžēl likvidēja arī zirgu stalli. Žēl, protams, bet tie bija tādi laiki, un neko padarīt nevarēja.
— Kā radās interese par zirgiem?
— Tas man jau no bērnības. Dzīvojām laukos Krapē, pašiem bija savs zirgs, tad arī iepatikās šie gudrie dzīvnieki. Krapē apprecējos, tad ar sievu pārcēlāmies uz Skrīveriem. Tajā laikā uzzinājām, ka Kurmenē būs zirgustallis, un pieteicāmies tur darbā, tā kopš 1976. gada esam kurmenieši.
Vienmēr uzvar
— Vai arī sacensībās piedalījāties?
— Ar zirgiem nopietnāk darbojos kopš 1971. gada. Protams, arī sacensībās esam piedalījušies. Toreiz jauniešiem bija interese par zirgiem, mums bija izveidota sava komanda, kurā manā vadībā trenējās daudz jauniešu. Arī paša bērni trenējās, meitai vēl tagad ir trīs zirgi. Tajā laikā kolhoza priekšsēdētājs atbalstīja manu vaļasprieku. Lai nokļūtu uz sacensībām, vienmēr nodrošināja transportu. Protams, svarīgi bija arī tas, ka sacensībās guvām labus rezultātus. Parasti, kad ieradāmies, citi teica: “Ja jau no kolhoza “Komjaunietis” atbraukuši, tad mums te vairs nav ko darīt.” Bija gan kausi, gan balvas, vēl tagad mājās kaudze diplomu. Nebija tādu sacensību, kurās neieguvām kādu godalgotu vietu.
— Cik zirgu bija saimniecībā?
— Ap sešdesmit, no viņiem varēju izvēlēties jebkuru, lai trenētu sacensībām. Sporta zirgu bija apmēram desmit, un pieci no viņiem regulāri devās uz sacensībām.
Saprast
psiholoģiju
— Kas ir sarežģītākais darbā ar zirgiem?
— Saprast zirga psiholoģiju. Zirgs ir ļoti gudrs dzīvnieks, viņš jūt, kāds cilvēks sēž mugurā. Ar zirgiem nevar strādāt jebkurš. Arī meita no mums mantojusi dzīvnieku mīlestību. Kaut arī zirga uzturēšana maksā dārgi, pārdot kādu no saviem zirgiem negrasās, un par to pat ieminēties nedrīkst. Tas ir vaļasprieks. Citi krāj pastmarkas vai remontē mašīnas, mūsu ģimenei prieku sagādā zirgi.
— Vai tagad arī iznāk jāt?
— Pēdējā laikā gan vairs ne, zirgi ir, bet jājis neesmu. Nav vairs veselības. Tur tomēr spēks vajadzīgs. Arī zirgu uzturēt nav lēts prieks, barošana un viss zirgam nepieciešamais maksā ļoti dārgi. Katrā ziņā tas mūsdienās nevar būt peļņas gūšanas veids. Ja kāds vēl tur zirgus, tas ir vaļaspriekam. Pēc zirgiem nav pieprasījuma, pārdot viņus gandrīz vairs nav iespējams. Daudzas saimniecības ir bankrotējušas. Arī pie mums zviedri nopirka stalli, “treknajos gados” tīri labi veicās, tagad saimniecība nīkuļo.
— Ko jūs vēlētu sev un citiem Jaunajā gadā?
— Veselību, dzīvesprieku un nezaudēt optimismu. Cerēt uz to, ka valdība spēs mainīt mūsu dzīvi, būtu naivi. Domāju, ka šis gads nekādas būtiskas pārmaiņas nenesīs, dzīvosim, kā dzīvojām. Jāpaļaujas uz sevi un uz to, ko paši varam darīt.
