Šogad augstās graudu cenas, lētās importētās cūkgaļas dēļ Latvijas cūkkopji, līdzīgi kā pirms pāris gadiem piensaimnieki, spiesti gaļu pārdot par pusvelti un, nespēdami ar maziem ieņēmumiem nosegt turpmākās saimniekošanas izmaksas, izkauj ganāmpulkus. Papildu slogs kā jebkurai ražošanai ir pieaugošās energoresursu — degvielas un elektrības — cenas.
Iedzīvotāju zemās pirktspējas dēļ pārdošanas cena cūkgaļai saglabājusies kā iepriekšējos gados. Kā radušos problēmu risina lielāki un mazāki Aizkraukles reģiona zemnieki?
Bez pašu barības — “vāks”
Raimonds Dālderis no Zalves pagasta zemnieku saimniecības “Blāzmas” ar cūkkopību nodarbojas sen un krīzi nozarē īpaši nepārdzīvo. Līdzīgi esot bijis pirms 2000. gada, kad iedzīvotāju zemās pirktspējas dēļ sivēnus atdevis par velti. Arī šīgada sākumā barības sadārdzināšanās un iedzīvotāju zemo ienākumu dēļ sapratis, ka labi nebūs. Vēl gan pietiek paša izaudzēto graudu, bet, ņemot vērā gaidāmās pārmaiņas, cūku skaitu noteikti samazinās. Uz to vedina degvielas un elektrības sadārdzināšanās, jaunie noteikumi, kuri stāsies spēkā, paredzot minimālo ienākumu no hektāra, lai bezakcīzes degvielu saņemtu pilnā apmērā.
Šobrīd kūtī kopā ar sivēniem ir nedaudz virs simta cūku, bet tuvākajā laikā, kā Raimonds saka, apkaus visus bekonus. Jēgas no viņiem maz, gaļas tik daudz nepārdot, tāpēc atstāšot vien labākās sivēnmātes.
“Blāzmu” kaimiņam, kurš arī audzē cūkas, klājoties daudz sliktāk, jo viņam visa barība jāiepērk. Tiem, kuriem nav savas barības, — “vāks”. Nav izmantojama arī iepriekšējos gados “iestaigātā taciņa” pie Lietuvas barības tirgotājiem, kur nu cenas tikpat augstas kā Latvijā.
Lai šajos grūtajos laikos saimniecība noturētos, atspaids esot biškopība, kartupeļu audzēšana. Vienīgais finansiālais atbalsts — platību maksājumi. Ja, līdzīgi kā “Blāzmās”, pats var nodrošināt visu ražošanas procesu, sākot no graudu sēšanas un beidzot ar cūku tirdzniecību, tad vēl var runāt par peļņu, pretējā gadījumā biznesā ir zaudējumi. Raimonds ir pārliecināts, ka, krīzei beidzoties, latviešu pircējs atgriezīsies pie stabilām vērtībām, tajā skaitā pie īstas pašmāju cūku gaļas, nevis uzturā lietos ar nenosakāmas izcelsmes barību barota ārzemju dzīvnieka gaļu.
Nav nekas jauns
Kāda saimniece no Skrīveriem, kura savu vārdu nevēlējās atklāt, līdz šim turējusi trīs sivēnmātes un ar sivēniem tīri labi nopelnījusi. Pēc aptuveni divdesmit gadiem nu pieņemts lēmums lielās cūkas pēdējo reizi nobarot un pārdot gaļai. Paturēs vienu savām vajadzībām un pāris suķu. Šāds lēmums pieņemts, arī ņemot vērā aprēķinus. Pieaugot barības, energoresursu cenai, sivēnu cena proporcionāli nepieaug. Tieši pretēji — salīdzinājumā ar pērno gadu, tā sarukusi par 10 — 15 latiem. Iemesls — pārprodukcija lielajās cūku fermās. To īpašnieki, vēloties atbrīvoties no sivēniem, var atļauties pārdot viņus daudz lētāk.
Mazzalviete Hilda Tauriņa no “Pīlādžiem” gan ir noskaņota cīnīties un nevienu no 12 sivēnmātēm nelikvidēs. Ienākumi saimniecībā pārsvarā no sivēnu pārdošanas, nedaudz arī no gaļas. Ar piecos hektāros izaudzētajiem graudiem un hektārā kartupeļiem barībai gan nepietiek, ik gadu nākoties nedaudz piepirkt klāt. Izņēmums nebija arī šis gads, bet daļu trūkstošā iegādājusies jau rudenī no apkārtējiem graudaudzētājiem. Salīdzinājumā ar pagājušo pavasari miežu, auzu un citu graudu cena no 70 — 80 latiem pakāpusies līdz 130 — 150, kas, protams, radot satraukumu. Tauriņas kundze rukšus baro pa vecam — ar putrām. Tāpēc saimniecībā tur trīs govis, lai putras sajauktu ar pienu.
Cerība esot uz platību maksājumu palielināšanu un pastāvīgajiem pircējiem, kuri desmit gadu laikā par “Pīlādžu” sivēniem nav sūdzējušies. 30 latu par sivēnu šobrīd ir pieņemama cena, un, ja būs pircēji, izdzīvos.
Savas zemes nav
Aiva Zirnīte no Valles pagasta saimniecības “Daudza” 40 sivēnmāšu un ap 400 cūku vēlas turēt pēc iespējas ilgāk. Ja izkaus, rudenī jāpērk jaunas, un tas būs dārgāk kā uzturēt esošās. Gada beigās, kā pieredze rāda, cenas mainīsies vietām — graudi būs lēti un gaļa dārga. Tā kā šī nav pirmā reize, kad cūkkopību piemeklē krīze, satraukumam neesot pamata. Līdzīgi bijis pirms trim četriem gadiem, kad arī graudu cena bija augsta. Ir sarežģītāk, jāvienojas ar barības piegādātājiem par ilgāku pēcmaksu, bet viss esot izdarāms.
Jāņa Kirovāna saimniecībā “Sietiņi” Kokneses novada Bormaņos ir ap 1000 cūku. Arī šo fermu skārusi kopējā problēma, bet, kā saka Kirovāna kungs, jāstrādā, jādzīvo, bet domāt ilgtermiņā pašlaik nevar. Tāpat kā citām saimniecībām, arī “Sietiņiem” nav savas zemes, kur izaudzēt barību, toties ir kautuve, tirdzniecības vietas, bez kurām saimniecības nebūtu. Lai pašreizējo cūku skaitu nodrošinātu ar savu barību, būtu nepieciešams ap 300 hektāru zemes, bet saimniecības tuvumā šādu platību nav.
Otra problēma, ar kuru saskārušies “Sietiņos” pēdējā laikā, ir par divām nedēļām pieaugušais nobarošanas laiks. Tas liek domāt, ka kombinētās barības sastāvs, iespējams, ir mainīts. Lai turpmāk nezīlētu, kas vainīgs, barību plāno ražot paši, iepērkot graudus un mikroelementus.
Jautāts par iespējamo eksportu uz Krieviju, “Sietiņu” saimnieks teic, ka tas neietilpst viņa plānos. Ja iespējams radīt pievienoto vērtību uz vietas, pie tam radot darba vietas cilvēkiem, kāpēc izvest pusfabrikātu? Arī masveida cūku izkaušanu pagaidām neplāno, jo to var atļauties tikai lielas saimniecības ar trim līdz pieciem tūkstošiem cūku.
