Manam nejauši satiktajam sarunu biedram ir 16 gadu. Viņš ir skaists, muzikāli apdāvināts, gudrs. Sarunājoties ar viņu, zūd mūsu vecumu starpība. Par visu viņam ir savs viedoklis, vien uz reto jautājumu viņš atbild: “Par to es neesmu aizdomājies.” Andra (vārds mainīts) ģimene jau vairākus gadus dzīvo Ukrainā, paretam viņš atbrauc uz Latviju, jo te dzīvo viņa radi.
“Kas tu īsti esi — ukrainis vai latvietis?” puspajokam, pusnopietni viņam jautāju. “Manī nav tādas sajūtas, ka es vienai nācijai piederētu vairāk vai mazāk, — es esmu latvietis un esmu ukrainis. Pasē man norādīta tautība — latvietis,” pārliecināts Andris.
Ar Andri runājam par dažādām tēmām, arī par karu Ukrainā. Apbrīnoju viņa plašās zināšanas gan par valsts vēsturi, gan tagadējā konflikta rašanās cēloņiem, par Krimas aneksiju, karu Luhanskā un Doņeckā.
“Lai arī dzīvoju galvaspilsētā, kas ir 400 — 500 kilometru no karadarbības zonas, par to jau iznāk atcerēties katru dienu,” stāsta Andris. “Ceļā uz skolu es katru dienu pamanu vismaz divus cilvēkus karavīra formā, kuri vai nu pusdieno kādā ēdnīcā, vai iet savās dienas gaitās — acīmredzot atbraukuši atvaļinājumā.”
Karo radinieks
“Par karu atgādina arī manu vecāku sarunas pa tālruni ar kādu attālu radinieku, kurš pirms pāris mēnešiem aizbrauca uz karadarbības zonu. Atceros, sākumā viņš stāstīja, ka dzīvojis pusbadā, ļoti gribējies ēst, bijuši pat gadījumi, ka daži pārdevuši kara tehnikas degvielu, lai nopirktu pārtiku. Toreiz atbraucis arī kāds augsts amatvīrs un kareivjiem atmiņai uzdāvinājis kalendārīšus, bet no tiem jau paēdis nebūsi. Pēdējā laikā gan viss ir kārtībā, ēdināšanas jautājumi atrisināti. Protams, mana ģimene uztraucas par radinieka gaitām, jo tur jau nenotiek bērnu spēlītes. Kopš konflikta sākšanās bojā gājuši jau aptuveni astoņi tūkstoši cilvēku.
Nesaprot, kam taisnība
“Manuprāt, daudzi, īpaši gados vecāki cilvēki, nesaprot, ka aktīvāk nekā parastais notiek informatīvais karš,” turpina Andris.
“Šogad man bija iespēja pabūt kādā Turcijas kūrortā. Tajā atpūtās arī ļoti daudz krievu tautības cilvēku. Tā kā man mugurā bija krekliņš ar Ukrainas karogu, raisījās daudz sarunu ar atpūtniekiem tieši par situāciju Ukrainā. Manuprāt, vismaz trim cilvēkiem es liku paskatīties uz Ukrainas notikumiem no cita redzesleņķa. Var jau viņus arī saprast — skatoties tikai Krievijas ziņas, rodas iespaids, ka vienīgā miera nesēja tauta ir Krievija, vislabākā dzīve ir Krievijā, visgodīgākā ir Krievija, bet vislielākie ienaidnieki un meļi ir ASV un Eiropas Savienība. Un tad es saviem sarunu biedriem teicu: “Kāpēc jūs ticat televīzijas ziņām, bet nevis man, kurš dzīvo Ukrainā?” Ziņās, piemēram, tika teikts, ka Ukrainā neļauj runāt krieviski. Vistīrākie meli! Es mācos skolā, kurā stundas notiek ukraiņu valodā. Taču, lai kā arī mēs cenšamies atcerēties, ka esam ukraiņi, vienalga, starpbrīžos sākam sarunāties krievu valodā. Un nekādu aizliegumu nav, tas jau katra paša sirdī, kādā valodā runāt.
Kas attiecas uz prezidentu Porošenko, grūti pateikt, kāds īsti viņš ir — labs vai slikts. Manuprāt, to varēs pateikt tikai pēc kāda laika. Taču es zinu tikai vienu — ukraiņi negrib nevienam atdot savu valsti, un ukrainis ar ukraini nekaro. Karā ir iesaistītas Kremļa atbalstītas un apbruņotas grupas.”
“Vai tev nav bail dzīvot Ukrainā? Uz Latviju negribētu pārcelties?” tikšanās beigās jautāju Andrim.
“Tagad es dzīvoju vecāku paspārnē, un, kā viņi lems, tā būs. Arī tagad galvaspilsētā nav nemaz tik droša dzīve. Laiku pa laikam nogrand kāds sprādziens. Taču, kad būšu pilngadīgs un vēl nebūs beidzies karš, man būtu kauns pamest valsti. Vismaz tagad es tā domāju.”