No 1. septembra sākās briežu un aļņu buļļu medības uz gaidi, bet no 15. augusta jau atļauts medīt briežu govis un jaunos dzīvniekus līdz gada vecumam. Šajā medību sezonā Latvijā aprēķinātais pieļaujamais nomedījamo briežu skaits sasniedz 6566 dzīvniekus, tikai viena trešdaļa no viņiem jeb 2144 ir staltbriežu buļļi. Pārējie — govis un šīgada teļi.
Pavisam Valsts meža dienesta (VMD) apkopotie dati uzrāda
37 530 dzīvnieku lielu staltbriežu populāciju — apstiprina VMD Medību daļas vadītāja vietnieks Jānis Ozoliņš.
Taisa “papīra zvērus”
Mežzinātņu doktors Vitauts Gaross pauž uzskatu, ka šie dati ir krietni pārspīlēti un dabā briežu skaits varētu būt pat trīs reizes mazāks. Savu spriedumu zinātnieks pamato ar to, ka pagājušā gada lielajās medību trofeju izstādēs esot bijis pārāk maz staltbriežu ragu trofeju, kas novērtētas ar zelta godalgām. “80. gados starptautiskā trofeju izstādē Latvijas mednieki ieguva vairāk nekā 30 zelta medaļu, bet pērn Ziemeļkurzemes trofeju izstādē bija tikai četri “zelta vērti” staltbriežu ragu pāri,” viņš atgādina. Zinātnieks kopš 1965. gada katru rudeni kopā ar kolēģiem veic staltbriežu pētījumus Kuldīgas rajonā. Pēc tiem viņš varot secināt, ka briežu skaits ir krietni mazāks, nekā parādās dokumentos. “Kopš mežsargi izskausti no meža, dzīvniekus skaita paši medību kolektīvi, kuri ieinteresēti, lai būtu vairāk “gaļas”. Tas nabaga mežzinis, kurš sēž pie datora un “iekrauts” papīros, nemaz nezina īsto situāciju mežā,” viņš ir pārliecināts. “Pēdējo divdesmit gadu laikā medniecība ir zaudējusi aptuveni 10 līdz 12 medījamo dzīvnieku sugu,” piebilst zinātnieks.
Nebauro, lai
nepiesauktu vilkus
Lai notiktu īsts briežu riests, nepieciešams vismaz 10 staltbriežu uz 1000 hektāriem. Pēc V. Garosa vērojumiem, pirmie briežu bauri vērojami ap 25. augustu, lielāko intensitāti tie sasniedz septembra otrajā pusē un beidzas oktobra beigās. Taču pēdējos gados tas notiekot ļoti neizteiksmīgi. “Ja arī brieži tai iecirknī ir, viņi nebauro, jo labi zina, ka tā sauc kopā arī vilkus,” saka zinātnieks.
Viņš pārliecinājies, ka Latvijā nevar kopēt Vācijas un Čehijas medību saimniecību praksi, kur pieļauj izmedīt ap 15 procentiem staltbriežu populācijas, šaujot samērā daudz govju un jauno dzīvnieku. “Tur praktiski nav lielo plēsēju vilku un lūšu, arī klimats cits,” viņš norāda. Pēc viņa novērojumiem, Latvijā vilki esot bijuši pat tādos gados un vietās, kam apstiprinājuma oficiālajos uzskaites datos nebija.
Līdzsvars ir pārāk trausls
“Eiropa muļķa latviešiem liek audzēt vilkus,” sirdās pieredzējušais mežinieks un atzīst, ka vienam otram pētniekam tas esot pat izdevīgi, jo varot saņemt naudiņu un vēl pabraukāt pa dažādām konferencēm ārzemēs. Vislielākais vilku blīvums esot Kurzemē, arī kolēģi no Kalsnavas un Sāvienas vēstot, ka jau šogad gaides medībās neesot redzējuši krietnus stirnu bukus. V. Gaross apstiprina, ka briežu skaits gan pēdējo silto ziemu ietekmē esot labi saglabājies, bet atgādina, ka bargā ziemā var aiziet bijā pat 70 līdz 75 procenti briežu un stirnu, jo vilki un lūši bieži noplēšot vairāk pārnadžu, nekā paši spēj apēst. To gan nekavējoties darīt kraukļi, vārnas, jenoti un lapsas. “Tāpēc varu apgalvot, ka medību saimniecības pie mums praktiski nav,” secina pētnieks. Pētījumi liecinot, ka vilki un lūši galvenokārt nomedī govis un teļus, tādēļ medniekiem cītīgi būtu jāvēro staltbriežu bauru laiks un tikai tad, ja tas bijis dzirdams un redzams, jāspriež par iespēju medīt govis un teļus. Viņa pētījumu objektā, netālu no Ozolnieku kūdras purva, pirms pāris gadiem jau uz pavasara pusi nošauta grūsna vilcene ar 15 embrijiem. “Ja no tiem attīstās un izdzīvo kaut tikai pieci, jau tad vilku skaits iecirknī ievērojami pieaugtu. Bet no briežu govīm tikai 70 procentiem ir pēcnācēji, turklāt lielākoties pa vienam. Tad kā varam uzturēt briežu skaitu?” jautā V. Gaross.
