Nepieciešama saruna ar katru pašvaldību
Aizkrauklē norisinājās Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) organizētā Novadu diena, veltīta izglītības jomai, kurā piedalījās arī izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis.
No 119 pašvaldībām Novadu dienu apmeklēja vien 34 pašvaldību pārstāvji, bet, neraugoties uz to, konference bija emocionāla un bagāta dažādiem viedokļiem. “Staburags” jau rakstīja, ka saistībā ar Izglītības un zinātnes ministrijas jauno skolu tīkla pētījumu, ko veikusi “Jāņa sēta”, vērtējot dažādus aspektus — depopulāciju, iedzīvotāju skaitu novadā, skolas reitingus un citus faktorus — ieteiktu Jaunjelgavas un Valles vidusskolu reorganizēt par sākumskolu, bet Pļaviņu novada ģimnāziju — par pamatskolu, pārējās vidusskolas Aizkraukles reģionā atstāt, kā ir. Apjomīgais pētījums arī bija pamats visām diskusijām, bet izglītības ministrs Kārlis Šadurskis kliedēja bažas: “Pētījums nav likums, būs diskusijas ar katru pašvaldību, meklēsim risinājumus, tomēr skolu tīkls ir jāsakārto.”
Skolas neslēgs
Kārlis Šadurskis.
Kārlis Šadurskis, Izglītības un zinātnes ministrs: — Nekad neesmu teicis, ka lauku vidusskolas slēgs. Valdībai ir kompetence noteikt minimālo skolēnu skaitu vidusskolas posmā, kurā nekas nemainās esošajā skolu finansēšanas modelī. Ja netiek sasniegts minimālais skolēnu skaits, tad no valsts budžeta mērķdotācija tiek maksāta par tiem skolēniem, kas ir šajā skolā, bet pašvaldībai, ja tā šo skolu grib uzturēt, ir pienākums piemaksāt tik daudz, lai skolā strādājošie var nopelnīt, cik ir paredzēts MK noteikumos — 680 eiro par slodzi. Ir vēl viens noteikums — skolā jābūt pietiekami augstai izglītības kvalitātei, ja tās nav, skola ir jāslēdz. Jebkuram lauku skolas bērnam ir jābūt tiesīgam iegūt tikpat labu izglītību kā Rīgā. Jā, šobrīd izglītības kvalitātes rādītāji ir formāli un pārsvarā tie ir centralizētie eksāmeni. Strādājam, lai nākotnē par katru bērnu varētu noteikt eksāmenu rezultātus gan pēc 9. un 12. klases, lai varētu mērīt, vai šī skola dod pievienoto vērtību vidusskolas posmā. Ja to dod, valsts maksā savu daļu, pašvaldība finansē, lai pedagogs var nopelnīt algu. Ja kvalitātes nav, piedodiet, nav arī skolas. Svarīgākais ir, kas ar šo jaunieti notiek pēc vidusskolas. Dabiskais ceļš pēc vidusskolas beigšanas ir augstskola, ja nē, tad šim jaunietim vajadzēja mācīties profesionālajā vidusskolā. Jāstrādā arī pie studējošo un absolventu reģistra.
Izglītība var notikt divās fiziskās ēkās, piemēram, divos novados, nav problēmu, ja risinājums ir racionāls. Fokusgrupa ir skolēns, bet pašvaldības ieinteresētas katru ievilkt savā skolā. Saprotu, ka, nosakot lielāku skolēnu skaitu klasē, šī vēlme tikai palielinās, bet katrs skolēns, kas nemācās pēc vidusskolas augstskolā, ir neveiksme. Mums ir jādomā par savlaicīgu profesionālu karjeras konsultāciju. Jādomā arī par vidusskolas ieejas kontrolplūsmu — kādām zināšanām ienāk vidusskolā pēc pamatskolas, protams, arī vidusskolas izejas plūsmu — ar kādām zināšanām beidz — 5% zināšanu centralizētajā eksāmenā nav pieļaujama norma.
Skolotājam nepieciešama pilna slodze un pietiekams skolēnu skaits, lai mērķdotācija būtu pietiekama, lai varētu noalgot sekmīgu skolotāju un lai nodrošinātu kvalitatīvu izglītības programmu. Skolēnu skaits skolā nekādā gadījumā nevar būt uzskatīts par mērķi, bet tikai kā instruments kvalitātes mērķu sasniegšanai. Bez labiem skolotājiem šos mērķus nekad nesasniegsim. Tāpēc skolu tīkls ir jāsakārto. Nekādā gadījumā negribu aicināt uz revolūciju, bet šodienas pašvaldību centieni pēc labākās gribas savā teritorijā sakārtot skolu tīklu ir lēnāki kā depopulācijas tendence. Ja nerīkosimies apņēmīgāk, situācija pasliktināsies, vienā brīdī vairs nevarēsim runāt, piemēram, par sešu gadu pārejas posmu kā šobrīd, bet, bērnu skaitam samazinoties kritiskāk, lēmumi būs jāpieņem tik un tā, labāk to darīt mierīgi, racionāli, izvērtējot katras pašvaldības demogrāfisko, gan ekonomisko potenciālu, gan strādājot ar Satiksmes ministriju, sakārtojot ceļus, kopīgi šo darbu varam sekmīgi veikt.
Vajag jaunus skolotājus
Kristaps Svīķis.
Kristaps Svīķis, Latvijas Bankas (LB) Monetārās politikas pārvaldes ekonomists, analizēja, kāpēc mācību sasniegumi dažādās Latvijas skolās ir tik atšķirīgi.
LB pētījumā secināts, ka mācību rezultāti atkarīgi tieši no skolas lieluma (klašu piepildījuma), pedagogu atalgojuma un skolotāju vecuma (ļoti maz ir gados jaunu skolotāju). Ekonomists Kristaps Svīķis uzskata, ka, optimizējot skolu tīklu un piepildot klases, iespējams ietaupīt līdzekļus, kas būtu novirzāmi pedagogu atalgojumam. No visām Eiropas valstīm izglītības budžets Latvijā ir viens no augstākajiem, tomēr sasniedzamais rezultāts — izglītības kvalitāte — nav augsts. Mācību rezultāti nav atkarīgi ne no sociālekonomiskajiem rādītājiem pašvaldībā — bezdarbs, alga, budžets; skolu atrašanās vietas — laukos, pilsētā vai Rīgā; skolas tehniskā aprīkojuma vai skolēnu tautības. To nosaka cits faktors — cik liela vai maza ir skola. Latvijā ir vienas no mazākajām vidusskolām ES. Līdz ar to mazās vidusskolās skolotājiem nav iespējams nodrošināt slodzes. Zemā atalgojuma dēļ skolas nespēj piesaistīt labus pedagogus, īpaši gados jaunos, tāpēc mazinās skolēnu interese par mācībām. Ja skola ir liela un tajā ir paralēlklases, pieaug tās finansējums. Optimizējot skolu tīklu un piepildot klases, iespējams nodrošināt labāku atalgojumu pedagogiem un radīt jauniešos interesi par skolotāja profesiju.
— Negrasos teikt, ka skolu tīkla optimizācija visu sakārtos jau nākamajā dienā. Tā nenotiks, tas ir lēns un pakāpenisks process. Ir jāatsakās no savām ambīcijām bērnu labā un varbūt tieši jaunatnes un valstiskuma labā.
Skolu tīkla optimizācijas procesā varam līdzekļus novirzīt skolotāju algu sakārtošanai. Jādomā arī par to, lai padarītu skolas interesantākas. Latvija ir pirmajā vietā stundu kavēšanā, 59. vietā — vērtējot skolu kā garlaicīgu, kur skolēnam justies nelaimīgam. Jādomā arī, kā uzlabot šos rādītājus. Mums tam ir resursi — pieredzes apmaiņa, sadarbība starp sociālajiem dienestiem, lietas, ko varam mācīties viens no otram, jo ir skolas, kur šādu problēmu nav, — saka K. Svīķis.
Mīts, ka bez vidusskolas lauki apstātos
Jānis Turlajs.
Jānis Turlajs, ekonomģeogrāfs un SIA “Karšu izdevniecība Jāņa Sēta” galvenais redaktors, skolu tīkla pētījuma realizētājs: — Skolu tīkls ir jāsakārto, jo pagaidām tas nav ne efektīvs, ne lēts. Vidusskolas esamība neapstādinās iedzīvotāju aizplūšanu no laukiem. Jāsaprot, kur ir problēma. Aicinām atmest emocijas un domāt, par kādu naudu uzturam skolas. Pēc demogrāfiskās attīstības scenārija, Latvijā ir triju veidu pašvaldības — kur iedzīvotāju skaits palielinās, piemēram, Ikšķilē, bet daudz vairāk ir pašvaldību, kā Dagdas novads, kur notiek iedzīvotāju skaita sarukšana (depopulācija). Visvairāk ir tādu, kur ir mērena depopulācija, kā Cēsu novadā. Cilvēki dodas no vietām, kur nevar nopelnīt, uz vietām, kur var. Es neesmu tas cilvēks, kas uzskata, ka jāattīsta tikai Rīga. Tāpēc jāizmanto esošais finansējums, jācenšas nodrošināt kvalitatīvus pakalpojumus visā valsts teritorijā — veidojot attīstības centrus. Tikai 2% Latvijas iedzīvotāju dzīvo teritorijās, kur līdz attīstības centriem jāpatērē vairāk nekā 40 minūšu ceļā, 0,2% dzīvo tādās vietās, kur vairāk nekā stunda jābrauc. Tas ir mīts, ka, optimizējot vidusskolu tīklu, laukos viss apstātos un skolēniem tur nebūtu iespējama izglītība.
Skolu tīkla modeļa tapšanas laikā, vērtējot viena reģiona skolu priekšrocības, tika ņemti vērā vairāk nekā desmit dažādu kritēriju. Galvenie — skolēnu skaits, vidusskolas obligāto centralizēto eksāmenu indekss, sasniedzamība no apkārtējām apdzīvotajām vietām, demogrāfiskais potenciāls, apdzīvotās vietas ekonomiskais potenciāls, darbavietas esamība un ap skolām esošā infrastruktūra — sporta halles, baseini, sporta laukumi, mūzikas un mākslas skolas, internāti un tā tālāk. Infrastruktūra nebija primāra, jo, kopš ir ES finansējums, diemžēl čakli investēts vietās, kur vairs nav skolēnu. Rekomendējamais minimālais skolēnu skaits vidusskolās līdz 2023. gadam ir 150 skolēnu, bet vietās, kur 25 km rādiusā nav citas skolas, 75 bērni, lai varētu nokomplektēt paralēlklases. Neesoša paralēlklase nevar nodrošināt par saprātīgām izmaksām kvalitatīvu izglītību. Ja ir paralēlklase, skolotājam ir lielākas iespējas strādāt ar bērniem citā līmenī. Tas, ka lielākajai daļai nav iespējas specializēties kādā konkrētā mācību priekšmetā, atsaucas uz izglītības kvalitāti un zināšanu līmeni. Visi turamies pie priekšstatiem, ka galvenais ir mājas durvju priekšā nodrošināt vidējo izglītību, bet tas ir absurdi. Vidusskola ir liela atbildība un arī izmaksas. Mēs esam Eiropā pēdējā vietā ar skolotāju noslodzēm, vidēji mums ir 1,5 reizes mazāk skolēnu uz skolotāju nekā Eiropā. Gadiem ilgi esam vilcinājušies ar skolu tīkla reformu. Igaunija 2004. gadā mērķtiecīgi sāka skolu tīkla sakārtošanu, un starptautiskajos novērtējumos igauņi ir daudz augstāk nekā mēs. Pētījumā pirmo reizi detalizēti mikrolīmenī pētīts skolēnu dzīvesvietu izvietojums, lai ieteikumi nebūtu emocionāli, bet balstīti uz faktiem. Ja pētījumā būtu piegājuši mehāniski — vērtējuši tikai skolēnu skaitu, tad Latvijā varētu atstāt tikai vidusskolas tikai 28 pilsētās, bet tā nepiegājām, analizējām kontekstā ar visu pārējo, mēs centāmies tīklu izveidot maksimāli biezu — kur vien ir kaut kādas cerības, ka kooperējoties pašvaldībām izdosies savākt kaut tuvu tam skolēnu skaitu un ir izglītības kvalitāte, skolu rekomendējoši saglabājam, līdz ar to vidusskolu skaits pakāpās no 28 līdz 57 apdzīvotajām vietām, 14 vietām tika piemērots attāls apdzīvotās vietas statuss, kur 25 km rādiusā nav nekā līdzvērtīga. No 14 vietām kritērijus šajām skolām varētu izpildīt tikai Dagda, Aizkraukle un Kandava, ja apvieno savas abas vidusskolas. Tikai trīs no 14, 11 iedevām avansā, cerot, ka pašvaldības savā starpā spēs vienoties, piemēram, Viesīte, Nereta, Aknīste, kur visas trīs skolas ir līdzvērtīgas, bet katrā ir 40 — 50 vidusskolēnu. Par trim kopā varētu izveidot labu vidusskolu ar lielu potenciālu. Skrīveros vidusskolā ir augsts centralizēto eksāmenu rādījums, tāpēc tur to atstājām.
Nevienu brīdi neesam runājuši par vidusskolu slēgšanu laukos, būtiskākais jautājums ir par to, cik vispārējās izglītības augstākā pakāpe — vidusskola — izmaksā. Piemēram, Jaunpils vidusskolā 10. — 12. klasē ir 57 audzēkņi. Skološanas izmaksas vienam bērnam ir 4691 eiro. Obligāto eksāmenu indekss — 30,9%. Tātad viens procentpunkts izmaksā 152 eiro. Savukārt Valmieras Viestura vidusskolā ir 194 vidusskolēni, skološanas izmaksas gadā — 1610 eiro, izglītības kvalitātes indekss — 54,8%, viens kredītpunkts — 29 eiro. Tendence, ka skolās ar mazu skolēnu skaitu šīs izmaksas ir daudz augstākas. Kāpēc nodokļu maksātājiem būtu jāmaksā piecas reizes augstāka cena par rezultātu, kas ir gandrīz divas reizes zemāks tik un tā? Tas ir politiskās gribas trūkums politiķiem reorganizēt kādu skolu. Viņiem ir vēlme būt populāriem, jo skolu slēgt taču ir pēdējais, ko varam atļauties. Tomēr tā ir nodokļu maksātāju naudas racionāla izmantošana.
Skolu izvēlas vecāki
Māris Pūķis.
Māris Pūķis, Latvijas Pašvaldību savienības vecākais padomnieks: — Reorganizējot vidusskolas, jāņem vērā arī skolotāju un skolēnu intereses. Jāparedz kompensācijas mehānisms skolotājiem. Mēs zinām, ka ļoti daudzi skolotāji var zaudēt darbu, un te jārunā ne tikai par pabalstu izmaksu, bet par savlaicīgu un godīgu informēšanu, palīdzību atrast darbu. Viņaprāt, centralizēti veikta skolu tīkla optimizācija vēl vairāk veicinās reģionu depopulāciju, jo skolēnu vecāki ne vienmēr izvēlēsies tās skolas, kas pētījumā ieteiktas kā attīstāmās. Izglītības reformai ierosinātu mazliet citādāku paradigmu: samazināt pamatskolu obligāto priekšmetu skaitu un būtisku daļu no izglītības programmas mācīt jau pamatskolā. Veicināt skolēnu konkurenci, atteikties no atzīmju slēpšanas. Eksāmenus ieviest kā obligātus augstskolās, pašreiz ir pilnībā sarauta saite vidusskolai ar augstskolu. Nepieciešama jauna uzņēmēju paaudze, kas prot piedāvāt konkurētspējīgu atalgojumu un kvalitatīvu darbaspēku, kas piemērots postindustriālai ekonomikai.
Jāsakārto ceļu plūsma
Gundars Kains, VAS “Latvijas Valsts ceļi” (LVC) Attīstības pārvaldes speciālists: — Latvijā par sliktiem un ļoti sliktiem uzskatāmi 44% autoceļu ar asfalta segumu un 43% ar grunts segumu. Valsts autoceļi gandrīz sakārtoti, reģionālie ceļi lielākā mērā ir asfaltēti, bet sliktā kvalitātē. Izvērtējot Latvijas ceļu tīklu, LVC secinājuši, ka 69% autovadītāju izmanto vien desmito daļu no visiem ceļiem. Protams, katrs ir tiesīgs tikt uz savām mājām, taču jādomā arī par kopīgu pienesumu tautsaimniecībai, daudzviet pašvaldību nodrošināto skolu autobusu maršruti pārklājas ar sabiedriskā transporta maršrutiem. Kā ziņots, pētījumā “Optimālā vispārējās izglītības iestāžu tīkla modeļa izveide Latvijā” tā autori kopumā piedāvā prioritāri asfaltēt 31 ceļu posmu 263 kilometru garumā, kas būtiski uzlabos sasniedzamību ap 28 600 iedzīvotāju (vidēji 109 cilvēkiem vienā kilometrā).
Jautājumi ministram
— Kāpēc izvēlēties vidusskolas eksāmenu fizikā, ja neviena augstskola to neprasa?
Kārlis Šadurskis:
— Taisnība, skolēniem nav motivācijas kārtot fizikas eksāmenu, to skolu skaits, kurās neviens nekārto fizikas eksāmenu, ir lielāks par tām, kurās vismaz viens kārto eksāmenu fizikā. Fizika ir viens no ļoti daudzu tālāku studiju un tautsaimniecības attīstības nosacījumiem. Augstskola teic, ka vidusskola sagatavo tik bēdīgu abiturientu, ka mums ir vienalga, kārto vai nekārto eksāmenu šajā priekšmetā. Ja pieprasīsim eksāmenu, nebūs studentu. Tāpēc valstij ir jāceļ šī latiņa, gribētu obligāto eksāmenu fizikā vai ķīmijā — pamatlīmenī vai jau padziļināti.
Arī Jānis Turlajs medijos iepriekš izteicies, ka, izvēloties skolu savam bērnam, iesaka īpašu uzmanību pievērst dabaszinātņu eksāmenu kārtotāju indeksam, jo Latvijā ir 72 skolas, kurās nevienu no dabaszinātņu eksāmeniem nav kārtojis neviens skolēns. Piemēram, Rēzeknes apkārtnē tāda ir virkne mazo skolu. Savukārt pozitīvs indekss ir tādā gadījumā, ja dabaszinātņu eksāmenu ir kārtojuši vairāk nekā 8% skolēnu. Tas ir nozīmīgs informācijas avots vecākiem, izvēloties savam bērnam skolu, jo pieprasījums pēc dabaszinātņu speciālistiem nākotnē kļūs arvien lielāks.
— Kad tiks domāts par to, lai skolotājs skolā nonāktu labāk sagatavots?
— Ir augstskolu autonomija, nevar ietekmēt programmu izveidi vai to norisi. Reorganizējām Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmiju, kas nebija viegli. Esam sākuši labu dialogu ar augstskolām, strādājam pie kopīgiem mērķiem — ir ierosinājums, lai jaunais pedagogs jau agrīnajos studiju posmos iepazīst skolas vidi un ātrāk saprot, vai šī vieta ir viņam vai tomēr ne. Domājam, kā viņu pēc augstskolas beigšanas ievilināt skolā un noturēt.
