Mums, latviešiem, vienmēr bijušas dažādas biedrības. Tādas ir arī Īrijā. Pirmo latviešu biedrību pirms četriem gadiem nodibinājis Jānis Kargins. Pazīstams uzvārds, vai ne? Taču viņam nav nekāda sakara ar “Parex” bankas slaveno eksīpašnieku. Jānis ir vienkāršs grāmatvedis.
Tiekoties ar mums, viņš stāsta, ka sākumā Īrijā bijis labi tāpat — bez draugiem, tautiešiem un vietējiem īriem. Tomēr vēlāk sācis urdīt kaut kāds nemiers, vēlme būt kopā ar savējiem. Tāpēc arī ķēries pie biedrības dibināšanas. Daudz biedru tajā gan nav — tikai 50 cilvēku. Ar latviešiem tā ir: tiklīdz kaut kur jāreģistrējas un vēl jāmaksā biedranauda, tā mūsējie “krūmos”! Kargina kungs domā, ka tas mūsos no padomju laika, kad ar varu spieda iestāties pionieros, komjauniešos, GDA kustībā,
komunistu partijā. Biedranauda ir simboliska — tikai 25 eiro gadā. Salīdzinot ar algām Īrijā, tā patiesi ir niecīga summa, tomēr latvieši tāpat negrib maksāt. Bet bez naudas, kaut nelielas summas, neviena biedrība pastāvēt nevar.
Divi latvieši, trīs partijas
Uz tikšanos atnākusi vēl vienas biedrības — apvienības latviešiem Īrijā — vadītāja Ilze Tropa. Īrijā tiešām esot kā tajā teicienā: divi latvieši, trīs partijas… Biedrības esot vairākas, ne tikai Dublinā, arī citās pilsētās, Limerikā un Korkā — pat pa divām.
Ilze Tropa biedrību vada jau trīs gadus. Pēc profesijas viņa ir veterinārārste, taču strādājusi farmācijas nozarē. Lai Dublinā praktizētu kā veterinārārste, ir nepieciešama triju gadu pieredze. Ilzei tādas nebija. Tāpēc viņa strādā par tulci tiesās, slimnīcās, palīdz latviešiem, kuri nezina angļu valodu, risināt problēmas, izskaidro tiesības. Tā kā Ilzei ir mazs bērns, viņa dzīvo mājās, jo bērnudārzs īrijā esot dārgs — ap 500 — 800 eiro mēnesī.
Kad jautāju, vai Ilzei mājās ir kāds dzīvnieks, viņa saka: — Jā, ir, kaķis, kurš būs jāved pie veterinārsta…
Īrijā dzīvniekam visas nepieciešamās potes drīkst veikt tikai sertificēts ārsts, bet Ilzei atbilstoša šīs valsts dokumenta nav.
Aizkraukles Ingūna tikusi tālu
Visjaukākā ir tikšanās ar vēl vienu bijušo aizkrauklieti — latviešu kora “eLVē” diriģenti Ingūnu Grietiņu. “Staburagā” par viņu esam rakstījuši vairākkārt, jau tad, kad viņa novada ģimnāzijā vadīja jauniešu kamerkori “De Cantare”. Tieši viņa Īrijā sāka pulcināt kopā latviešus, kuri gribētu dziedāt. Tagad korī ir 37 dziedātāji, kuri uz mēģinājumiem brauc no malu malām. Mēģinājumi notiek luterāņu baznīcā, kuras draudzes mājā telpas dievkalpojumiem īrē latviešu mācītāji. Ingūna māca dziedāt arī bērniem ansamblī “Mazais letiņš”.
Šomēnes Ingūnas vadītais koris svin triju gadu jubileju. Šajā laikā koris trīsreiz pabijis dziesmu svētkos — Latvijā, Rīgā, Anglijā, “Straumēnos”, un Indianopolisā Amerikā. Pašdarbniekus Īrijā neviens neatbalsta, visu — gan tērpus, gan lidojuma biļetes un ceļa izdevumus — dziedātāji sedz paši.
Repertuārā — tautasdziesmas. Pa šo laiku koris jau paguvis izdot savu kompaktdisku. Ingūna ar to lepojas un domā, ka Latvijā to nekad nebūtu sasniegusi. Kad jautāju, vai domā atgriezties mājās, Ingūna atklāti atzīst: — Droši vien neatgriezīšos, bet arī Īrijā nepalikšu. Man ļoti iepatikās Čikāga. Varbūt došos turp. Žēl tikai, ka tik tālu no Latvijas, reti varēs atbraukt ciemos.
Ingūna naudu pelna, dziedot pirmo soprānu Īrijas Radio un televīzijas korī. Mēs bieži vien sūkstāmies, ka skolās kora dziedāšana nav obligāts mācību priekšmets, jo baidāmies par kopdziedāšanas tradīciju izzušanu. Bet Īrijā skolās pat mūzikas stundu neesot!
Pašiem savi kori, teātris un hokejs
Latviešu diaspora Īrijā izvēršas arī kultūras jomā. Latviešiem ir ne tikai savas biedrības, bet arī koris, deju kolektīvs “Jampadracis”, katru otro nedēļas nogali — skoliņa bērniem. Nodarbības notiek divās grupās — bērniem līdz sešiem gadiem un vecākiem bērniem. Viņi mācās burtus, lasīt, rēķināt, apgūst latviskas rotaļas un spēles. Tā ir Latvijas imigrantu vēlme saglabāt savās ģimenēs nacionālo, kas sirdī paņemts līdzi, bet, pašu nekopts un nelolots, īriskajā vidē var iznīkt. Protams, ne visi par to uztraucas, tomēr izglītotos latviešus tas nopietni nodarbina.
Interesants ir stāsts par latviešu hokeja komandu. Agrāk īri par tādu sportaveidu neko daudz nezināja, arī nespēlēja, jo Īrijā nav ne ledus, ne sniega, nebija arī mākslīgo slidotavu. Tagad viss ir, un ir arī hokejs. Liela loma tā popularizēšanā ir latviešiem — pasaules labākajiem faniem. Bija entuziasti, kas izveidoja latviešu hokeja komandu, un tagad tā ir viena no labākajām Īrijā. Nesen Eiropu pāršalca nedzirdēta vēsts — īri atsakās spēlēt ar latviešiem, jo “latviešu komandas meistarība neatbilst līmenim”… Sak, latvieši ir gandrīz vai profesionāļi utt., kaut komandā spēlē puiši, kuri dienā čakli strādā algotu darbu un pelna naudu savam vaļaspriekam. Patiesībā īriem apnicis zaudēt. Agrāk, kad latviešu komanda vēl bija vāja, īri mūsējos uzvarēja ar pamatīgu vārtu birumu. Tagad ir otrādi.
Interneta portāls un avīze “Sveiks”
Man, protams, interesēja, kā latvieši Īrijā sazinās, kur gūst informāciju. Šobrīd tas ir ļoti vienkārši, jo internets sniedz milzīgas iespējas. Abas aizkrauklietes Kristīne Vītola un In guna Grietiņa teica, ka regulāri ieskatoties arī mūsu portālā www.staburags.lv, jo gribot zināt, kas jauns dzimtajā pilsētā.
Latviešiem Īrijā izveidots savs portāls www.baltic-ireland.ie. To izveidojis Imants Miezis. Atceros viņu no tā laika, kad Imants savlaik bija laikraksta “Vakara Ziņas” un žurnāla “Auto” žurnālists Latvijā. Tagad viņš jau ceturto gadu dzīvo Dublinā un atzīst — kad tikko šurp atbraucis, strādājis celtniecībā, bet ilgi negribējis kā vergs zemu klanīties un “rukāt” citu labā, tāpēc meklējis un atradis savu nišu, saistītu ar profesiju. Izveidojis SIA “Baltic Ireland” un pierunājis arī sievu Laimu braukt šurp. Tagad viņa ir SIA līdzīpašniece, un abu izveidoto portālu lasa 60 valstīs. Milzu peļņu portāls nedod, jo reklāma sarukusi visos plašsaziņas līdzekļos, bet dzīvot var. Ieskatījos portālā un atklāju, ka tur ir plaša informācija par visu, kas latviešiem Īrijā jāzina, arī ziņas no Latvijas.
Latviešiem ir arī savs laikraksts “Sveiks”. Satikties ar reģionālo laikrakstu žurnālistiem bija atnākusi tā redaktore Sandra Bondarevska un fotogrāfs Lauris Karpovs.
Sirds būs dzimtenē
Valsts svētkos latvieši cenšas būt kopā. Tā tas būs arī Latvijas neatkarības gadadienā 18. novembrī. Tad latviešu biedrības mītnē atklās fotoizstādi, veltītu Latvijai. Kopā padziedās, parunāsies, pasēdēs pie pašu gādātā cienasta un atcerēsies, atcerēsies… Nešaubos, rīt viņu visu domas būs Latvijā, dzimtenē, pie tuviniekiem, jo, lai cik grūti te šobrīd klātos, tā ir vienīgā vieta pasaulē, kur latvietis ir īstais kungs un saimnieks.
