Nedēļa pagāja Līgo un Jāņu atskaņās. Svētkos ar ģimenes kapelu spēlēju Līvānos. Zināms, ka 20. jūlijā piedalīsimies svētkos Kuldīgā, bet tuvākais koncerts būs piektdien, 6. jūlijā, pie Brīvības pieminekļa kopā ar Olgu Rajecku. Koncertu translēs arī Latvijas Radio 2. Tajā dienā muzicēsim arī kapelu maratonā Vērmanes dārzā.
Tā kā Jāņos nācās strādāt, tad pagājušās nedēļas sākumā gribējām sevi palutināt, atpūsties. Kopā ar radiem aizbraucām uz Liepājas pusi. Baltijas jūras krastā pavadījām divas dienas. Apskatījām Pūsēnu kāpu, kas ir Latvijā augstākā kāpa. Kurzemē novērotā aina — izkaltušie labības lauki — bija iespaidīga. Vietām kukurūzas laukus zemnieki izvēlējušies apart, sadīgušo ieart atpakaļ zemē, jo rudenī tāpat nebūtu, ko novākt. Sadīgušas retas rindas tā, ka varde cauri redzama. Arī graudaugu vārpas vietām jau sākušas dzeltēt, stiebri zemi, un iekūlums būs ļoti minimāls. Kurzeme, Zemgale ir mūsu maizes klētis. Ja tur nav ražas, tad no pārējiem novadiem nav, ko gaidīt.
Neesmu lauksaimnieks, bet jūtu līdzi tiem, kuri spiesti cīnīties ar šīs vasaras sausumu. Savā 70 gadu ilgajā mūžā neatceros gadu, kad sējumi lielās platībās izkalst vai nesadīgst. Ir bijuši gadi, kad vasaras sākumā zeme iekalst, bet tad drīz uzlīst lietus. Šogad ir iznīcinošs sausums. To jūt arī dārzā — sākot no augļukokiem, ogulājiem. Audzēju dažādas saknes pašu vajadzībām, un šogad kā to redīsiņa, burkāniņa sēkliņu iekaisīju, tā arī palika, nekas neuzdīga.
Pagājušajā nedēļā biju Sērenē uz tikšanos ar vienas no Saeimā pārstāvētās politiskās partijas līderiem. Kā noprotu, Jaunjelgavas novada pašvaldības vadītājs arī pieslējies šai partijai.
No politiskās dzīves Latvijā izceļama Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča izdošana kriminālvajāšanai. Mana iekšējā balss un intuīcija saka priekšā, ka viņš tomēr nav godīgs cilvēks. Vairāk vai mazāk biju dzirdējis arī agrāk, tajā skaitā no maniem bijušajiem darba kolēģiem, kas reiz bija strādājuši pie Rimšēviča. Ar godaprātu viņš neizceļas. Turpinot šo tēmu, jāpiemin arī Saeimas deputāta Artusa Kaimiņa arests. Manā skatījumā Artuss cenšas radīt pretvilni esošajam politikas vilnim. Reitings viņam palēnām aug, un valdošās partijas mēģina viņam likt kāju priekšā. Politika ir netīra spēlīte, bet tautai diemžēl atmiņa ir īsa. Ātri aizmirstam un vēlēšanās balsojam atkal par tiem pašiem krāpniekiem. Man kā pensionāram sasola rozā brillītes, bet beigās naudas pietrūkst. Ja vēlēšanas būtu rīt, īstas pārliecības nav, par ko balsotu. Esmu vīlies tajos, par kuriem balsoju pagājušajā reizē, un tagad stipri jāpadomā. Protams, ka tā būs kāda no labējām partijām.
Manas pārdomas par mācītāja Pētera Sproģa rīcību — piesliešanos partijai “Sakaņa” — lai arī garīgs cilvēks, reliģiozs, tomēr kārdinājumi skar arī tādus un karjeras iespēju dēļ saskaņieši viņu pārliecināja. Pieņemu, ka viņš, lai arī būtu kreisi noskaņotā partijā, savā būtībā censtos palikt lojāls Latvijai. Ja reiz tā, tad man gribas domāt, ka viņš neizvēlējās pareizo partiju.
Latvijas Radio 1 pagājušajā nedēļā uzsvēra nepieciešamību cilvēkiem Latvijā, kuriem pensijas gadi vēl tālu, laikus domāt par vecumdienām. Esmu pensionārs jau sešus gadus. Protams, ja darba spējīgi cilvēki turpinās pamest Latviju, pats par sevi saprotams — no kurienes mēs to naudu ņemsim? Diez vai Eiropa mums tam dāsni piešķirs līdzekļus — sak, še, uzturiet savus pensionārus! Aizbraukušie ar laiku varētu atgriezties, bet pagaidām — tuvākajā laikā — es to nesaskatu. Arī manā ģimenē ir aizbraucēji. Jautāju — vai tad negribas atpakaļ? Viņi saka, ka ekonomiskā un politiskā vide Latvijā viņiem nav pieņemama.
Cik vien iespējams, maksimāli sekoju līdzi pasaules čempionātam futbolā. Diemžēl mana favorīte Vācijas izlase jau ir izstājusies. Otra favorīte ir Brazīlija. Laikam saistībā ar kādu ģimenes draugu, kura dēls pārcēlās uz dzīvi Amerikā, bet apprecējās ar brazīlieti un tagad dzīvo Brazīlijā. Viņš mums vairākkārt lūdzis, lai atbraucam ciemos, bet pagaidām neuzdrošināmies riskēt. Viņa tēvs ir desmit gadu vecāks par mani.
Nedēļas nogale veltīta nekam citam kā Dziesmu un Deju svētkiem. Ceturtdien no svētku rīkotājiem saņēmām nepieciešamos rekvizītus, identifikācijas kartes. Piektdienas lielais pasākums mājās bija Raganu ķēķa celšana. Sarunājām ar “Latvijas Valsts mežiem”, ka varam izmantot retinātajās priežu audzēs nozāģētos kokus. No kokiem sasliesim ko līdzīgu čukču jurtai. Vakarpusē rīkojām kapelas mēģinājumu un gatavojām repertuāru svētku gājienam. Piedalīties gājienā nav tik vienkāršs pasākums, kā varētu šķist. Pirmkārt, fiziski grūti — spēlēt un vienlaikus iet. Ko esmu piefiksējis arī citos gados citos gājienos, piemēram, folkloras festivālos, ejot vienā ierindā ar deju kolektīviem. Dejotāji ejot mēģina arī dejot, un tad notiek tā, ka iet lēni un pēkšņi aizskrien ātrā solī. Ja ejam aiz viņiem, cenšamies ātri pieskaņoties, esam izrauti no ritma un tādēļ arī spēlēt automātiski sākam ātrāk. Es spēlēju akordeonu, meita Iveta — vijoli. Bijām satraukti par laika apstākļiem. Katrs kapelas instruments ir liela vērtība, akordeons, vijole, katrs maksā ap tūkstoš eiro. Ja instruments samirkst, skāde var būt liela. Ja lītu lietus, spēlēšanas vietā nāktos dziedāt.
Esmu dzirdējis cilvēkus sūkstāmies, ka valsts tērē par daudz naudas simtgades svinībām. Tā ir ačgārna domāšana. Domāju pretēji — svētkiem naudu nevajag žēlot. Cilvēkam jāpriecājas, jo vairāk cilvēks izbaudīs mākslu, jo vienotāka būs tauta. Ar tiem miljoniem mēs bagātāki nepaliktu. Ja katram šo naudu izdalītu, nekas prātīgs nesanāktu.
