Nedēļa bijusi savā ziņā jautra, bet, no otras puses, arī pietiekami nopietna. Jautrību izraisīja fakts, kādā veidā norisinājās prezidenta vēlēšanas Amerikas Savienotajās Valstīs. Man šķiet neloģiski, ka par Hilariju Klintoni nobalsoja vairāk cilvēku, bet tāpat ievēlēja Donaldu Trampu. Mazliet nesaprotu to vēlēšanu sistēmu, bet līdz ar to amerikāņi par savu prezidentu ievēlēja cilvēku, par kuru ir daudz pretrunīgas informācijas un vērtējumu. Noskatījos filmu par Trampa kungu, un jāsaka: nu diez kas nav! Šķiet, šis cilvēks tomēr nebija cienīgs kļūt par prezidentu.
Interesanti, ka ASV prezidenta vēlēšanas arī mūsu mazbērniem lika pievērsties politikai. Viņi pat atvēra ģimenes kopējo kontu “WhatsUp”, kur aktīvi izteicās par šo tēmu. Iesaistījās pat mazdēls, kurš mācās 3. klasē, savukārt viņu satraukumu centās mazināt 7. un 9. klases audzēknes. Mazbērni rakstīja: “Vaira Vīķe-Freiberga teica, ka Amerikā tas ir sprādziens!” Sūtīja informāciju un viens otram atgādināja, cikos jāskatās ziņas. Mums ir septiņi mazbērni, un bija interesanti to visu lasīt, vēl jo vairāk tāpēc, ka vienaldzīgi nebija arī mazie.
Nedēļas nogalē biju uzaicināts komisijā, lai izvērtētu Andreja Upīša Skrīveru vidusskolas jauniešu sniegumu ierindas skatē. Skrīveros ierindas skatē piedalās tikai 9.—12. klases skolēni, mazie savukārt ar interesi nolūkojas. Skrīveros viesojās arī ģenerālis Juris Vectirāns un atvaļinātais majors Jānis Rusiņš, un jaunieši bija ļoti satraukušies. Jāatzīst, ir jaunieši ar koordinācijas problēmām, un brīdī, kad viņus vērtē karavīri, mulsums to pastiprina. Taču prieks, ka skolēni cenšas, gatavojas, un tas audzina viņos gan komandas izjūtu un kopības garu, gan disciplinētību un atbildību.
Jaunjelgavas vidusskolā, kur strādāju par valsts aizsardzības mācības skolotāju, arī cītīgi gatavojāmies ierindas skatei. Rādīju bērniem video, kā karavīri un jaunsargi soļo parādē. Protams, viņi ir apmācīti profesionāļi un pirms parādēm vēl konsultējas štāba bataljonā Rīgā, mācās instruktoru vadībā. Taču ļoti priecājos, ka skolēni šim pasākumam gatavojas ar tikpat lielu atbildības izjūtu kā pieaugušie, kā karavīri.
Jaunjelgavas vidusskolā valsts aizsardzības mācība ir izvēles priekšmets, mācu to kā fakultatīvo nodarbību 11. un 12. klases jauniešiem. Pavasarī skolā notika Saeimas Aizsardzības komisijas sēde, kurā diskutēja arī par šī priekšmeta ieviešanu skolās. Var jau to nolemt, bet — kas mācīs? Valdība nemaz īsti nesaprot mūsu problēmas. Lai strādātu skolā un mācītu valsts aizsardzības mācību kā priekšmetu, skolotājam jābūt ar augstāko pedagoģisko izglītību, taču šī priekšmeta specifikai nepieciešams, lai šis skolotājs būtu arī militārists. Un te sākas problēma — atvaļinātos virsniekus, kuriem būtu arī pedagoģiskā izglītība, var uz pirkstiem saskaitīt. Man ir augstākā pedagoģiskā izglītība, un esmu absolvējis arī Aizsardzības akadēmiju, bet tādu Latvijā nav daudz. Jaunsargu instruktoriem pietiek ar pedagoģiskajiem kursiem. Savulaik, vēl strādājot Aizsardzības ministrijā par Jaunsardzes departamenta direktoru, slēdzām līgumus ar augstskolām, lai karavīri varētu apmeklēt divu nedēļu pedagoģiskos kursus un vadīt nodarbības jaunsargiem. Taču, ja tas ir obligāts mācību priekšmets, šī kārtība vairs neder.
Ar jauniešiem ir interesanti strādāt. Rādu un stāstu to, ko pats zinu un esmu mācījies. Ir izstrādāta un apstiprināta mācību programma, kas ietver visas tēmas, tā ir līdzīga jaunsargu apmācībai, bet vidusskolā aizsardzības mācību stundu nav tik daudz. Kad ir silts laiks, ejam ārā, apgūstam tūrisma un alpīnisma elementus, stiepjam virves, bet arī tam visam vajadzīgs nopietns ekipējums. Bērns uz nodarbību atnāk skolas apģērbā, apavos, un es nevaru viņiem vadīt pilnvērtīgas nodarbības lauka apstākļos.
Priecājos, ka mūs ļoti atbalsta Jaunjelgavas novada dome. Skolā ir šautuve, vēl gribam to sertificēt, lai tur var šaut arī ar mazkalibra šautenēm. Šogad iegādāti dažādi pneimatiskie ieroči, pistoles. Bērniem piedāvāju vingrinājumus, šaujam pa baloniem un rīkojam dažādas sacensības, lai būtu interesantāk.
Kas svarīgs noticis Latvijā? Beidzot atrasta un apstiprināta Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektore. Laiks rādīs, vai būs īstā, bet arī par šo tēmu jāsaka: pašu izdomāti likumi un nosacījumi, ar kuriem vēlāk netiek galā. Tas attiecināms arī uz nodokļu sistēmu mūsu valstī, un pēc tam nav jābrīnās, kāpēc mums aiziet garām investīcijas, tiek likvidēti uzņēmumi.
Arī Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs nevar atrast vadītāju. Izrādās, ka līdzšinējais biroja vadītājs Streļčenoks lobējis Lemberga lietu — tā vismaz apgalvo Juta Strīķe. Kā tur ir patiesībā, neviens nevaram zināt, jo liekas, ka augšējos līmeņos esošie melo tā, ka ausis nekust. Tādu faktu ir ļoti daudz gan par mūsu deputātiem, gan citiem pie varas esošajiem. Viņi strīdas pretī pat tad, kad fakti ir neapgāžami: nē, es tas nebiju, es to nedarīju! Domāju, daudzi cilvēki redz un saprot politikas dubulto seju.
Pagājušajā nedēļā svinējām Lāčplēša dienu, bet jau dzīvojam 18. novembra svētku gaidās. Kā jau visiem latviešiem, arī man 11. novembris ir svētki. Kopā ar citiem skrīveriešiem jau otro gadu gājām lāpu gājienā līdz kureliešu piemiņas akmenim. Kad vēl dienēju, Lāčplēša dienā, protams, bija lielāka svētku sajūta, taču karavīrs, lai arī atvaļināts, sirdī vienmēr paliek karavīrs. Šogad Lāčplēša diena bija piektdienā, arī tas vairoja īpašo sajūtu — darba nedēļas beigas, kluss un mierīgs vakars. Pirms pieciem gadiem 11. novembrī sākām gaidīt mazmeitas piedzimšanu, viņa gan piedzima 12. novembrī, turklāt Barselonā. Tā ka šis laiks ir svētki arī mūsu ģimenē.
55. Zemessardzes bataljona veterānu apvienība, kurā esmu priekšnieks, saņēmusi četrus ielūgumus 16. novembrī ierasties Kara muzejā, lai tiktos ar aizsardzības ministru un Latvijas Bruņoto spēku komandieri. Tāpat 18. novembrī dosimies uz parādi, to vērosim kā skatītāji. Tas ir īpašs brīdis, jo kurš latvietis gan nav Latvijas patriots? Šoreiz valsts svētku vakarā vēl kopā ar vīru kori “Staburags”, kurā dziedu otro gadu, piedalīsimies arī vīru koru koncertā Latvijas Universitātes aulā.
Karavīrs sirdī vienmēr paliek karavīrs
00:01
15.11.2016
331