Pavasaris man nozīmē ne tikai dabas pamošanos un prieku, bet arī laiku pirms vairāk kā sešdesmit gadiem, kad 1944. gadā nonācu padomju armijā un līdz kara beigām nostrādāju ceļu un tiltu būvē. Par pirms daudziem gadiem notikušo pagājušajā nedēļā atgādināja Borisa Dimitrijeva un Nikolaja Sokola apciemojums. Paldies, ka mani un citus karu pieredzējušos atceras. Arī desmit latu un kāda puķe iepriecina acis un sirdi. Nedēļas nogalē tie, kuri vēl spēja, tikās Brāļu kapos netālu no Aizkraukles, bet man sāp kājas, no piektā stāva nokāpt vēl varētu, bet atpakaļ jau par grūtu.
1945. gada 8. maiju sagaidīju netālu no Ezeres, pie Lietuvas un Latvijas robežas. Neviens gan toreiz mums, karavīriem, neko daudz nestāstīja. Tajā dienā no Kaļiņingradas puses pierobežai tuvojās ap diviem simtiem tanku. Gadījumā, ja vācieši “Kurzemes katlā” nepadotos, sāktu uzbrukumu. Vakarā, kad jau uzzinājām, ka parakstīts kapitulācijas akts, kareivji aiz prieka šāva gaisā no visiem ieročiem. Izjūtas bija interesantas — bija izdevies palikt dzīvam. Karš ir karš, nezini, kurā brīdī vari krist.
Tagad, kad veselība pasliktinājusies, mans sabiedrotais jau vairākus gadus ir televizors. Pirmdien televīzijā vēstīja, ka izdevies atrast un likvidēt teroristu vadoni Osamu bin Ladenu. Bet vai tā būs atrisināts drošības jautājums visā pasaulē? Ka tik nepanāk pretējo, jo teroristi, kuriem mirt par Allāhu ir goda lieta, vēlēsies atriebties un kļūs nekontrolējami. Par to liecina arī nākamo dienu informācija. Runas, ka ASV valdība pati vainojama terora aktos, nepārliecina. Pasaulē nepārtraukti kāds kādam atriebjas, izaicina. Krievijā čečenu kaujinieki laiku pa laikam sarīko sprādzienus Maskavā, bet pēdējā laika netaisnība ir NATO iebrukums Lībijā. Nevajadzēja iejaukties citas valsts konfliktu risināšanā, paši tiktu galā. Ziņās stāsta, ka tauta tur nebija apspiesta, medicīniskā palīdzība un izglītība Lībijā bija bez maksas. Varbūt daļa iedzīvotāju bija pārāk izlepuši un vēlējās revolūciju?
Mūsu pašu zemē ārsti uztraucas par veikalos nopērkamajiem vieglajiem alkoholiskajiem dzērieniem, kurus pagaršot radīsies vēlme bērniem. Pats esmu no Latgales, un tur pašbrūvētā degvīna smarža bija pazīstama no bērnības, bet pirmo glāzīti pacēlu, jau pieaudzis būdams. Vēlāk redzēju šausmas, bēdas, kuras rada alkohola lietošana, kad paziņas un draugi aizgāja bojā, sēdušies pie motocikla stūres dzērumā. Tāpēc kā pirms 53 gadiem pieņēmu lēmumu — nedzeršu, tā līdz šai dienai to ievēroju. Par to, kas pašlaik notiek Latvijā, ir jāatbild Veselības ministrijai un citām iestādēm. Kam nepieciešams tāds birokrātu dau-
dzums, ja ražotāji un pārdevēji var darīt, ko vēlas?
Ar alkohola vai narkotiku lietošanu, iespējams, saistīts arī baisais gadījums Rēzeknē, kad māte sadūra savu sešus mēnešus veco bērnu. Domāju, ka tajā brīdī viņa neaptvēra, ko dara. Ko tādu var izdarīt vai nu garīgi slims, vai pilnīgi degradējies cilvēks. Neticami, ka tā var notikt. Pats gan neesmu precējies, tāpēc arī bērnu nav. Laikam neatradu īsto otro pusīti.
Atceros arī dienu pirms 21 gada, kad pieņēma Neatkarības deklarāciju. Rīgā tajā dienā nebiju, kā vairums, vēroju notikumus televīzijā. Pagājušajā nedēļā, atzīmējot šo dienu, apbalvojumus pasniedza vairākiem tā laika aktīvajiem politiskajiem darbiniekiem. Kā par brīnumu starp tiem, kuriem Valsts prezidents paspieda roku, nebija mana novadnieka Anatolija Gorbunova, bet sporta komentētājs Gunārs Jākobsons gan. Gorbunova kungs šajos gados labi saglabājies un izskatījās tāpat kā agrāk. Viņš savulaik dzīvoja
20 kilometru no mūsu mājām.
Pirms neatkarības atgūšanas bija gan trūcīgāki, gan bagātāki cilvēki un bija smagi jāstrādā, bet līdz ar šīs deklarācijas parakstīšanu divdesmit gados saradies pārāk daudz priekšnieku, krasi redzama plaisa starp bagātajiem un nabagajiem. Lemberga kungs, atbildot uz viņam domātajiem pārmetumiem, reiz teica — kapitālisma iekārtā buržuāziskā šķira — tas ir normāli, tam tā jābūt. Tā viņš taisnojās par saviem miljoniem. Bet bērniem pabalstos valsts negrib tos pašus nieka astoņus latus mēnesī maksāt. Netaisnīgi. Māsas meita dzīvo Īrijā, audzina trīs bērnus un par katru mēnesī saņem ap 200 latu.
Arī man pēc neatkarības atgūšanas sūri grūti krāto naudu samainīja 33 latos. 1000 rubļu tolaik novērtēja kā piecus latus.
Linda Mūrniece, vēl esot iekšlietu ministres amatā, nosaukusi divus kandidātus amata pārņemšanai. Lai arī sen uzrakstījusi atlūgumu, Dombrovskis lūdza viņu kādu laiku palikt amatā. Nevar teikt, ka tikai viņa vainīga Jēkabpilī notikušajā un citās specvienības “Alfa” nelikumībās. Priekšnieks priekšnieka galā, un visā vainot vienu arī nav pareizi. Dombrovska kungs tā varbūt atradis vidusceļu starp sodīt un nesodīt. Neaizvietojamu cilvēku nav, un, ja būtu gribējis, jau sen varēja atrast citu vietā. Acīmredzot nevēlas visu atbildību novelt vienam cilvēkam.
Nedēļas nogalē ar prieku skatījos pārraidi “Mazo dziesmas Latvijai”. Uzvarēja Valērija Satibaldijeva. Viņas uzbeku tautības vecaistēvs un es reiz dzīvojām vienā mājā. Leitnants, inženieris, kārtīgs cilvēks bija, stingrs un prasīgs. Kad viņš iznāca pagalmā, visi pļēguri no kaimiņu mājām baidījās tuvumā nākt. Valērija sieva bija vietējā no Ņukšu pagasta. Savukārt es šo māju Ludzā, Strādnieku šķērsielā 2, kurā dzīvojām, cēlu kopā ar tēvu. Vienā galā dzīvojām paši, otru izīrējām. Nu jau šīs mājas nav, pirms daudziem gadiem tā nodega.
