“Lasu laikrakstā rakstus par nacionālajiem partizāniem, un man iesmeldzas sirds,” asarām acīs “Staburagam” atzina aizkraukliete Tamāra Smirnova.
“Lasu laikrakstā rakstus par nacionālajiem partizāniem, un man iesmeldzas sirds,” asarām acīs “Staburagam” atzina aizkraukliete Tamāra Smirnova. “Viņi ir arī ļaunu darījuši, tāpēc nevajag viņus slavināt.”
Tamāras kundze pastāstīja, ka savulaik viņas ģimene dzīvojusi tagadējā Kokneses pagasta teritorijā, viņu mājas bijušas pašā meža malā, un arī tajās “viesojušies” partizāni. “Mēs diezgan ļauna no viņiem pieredzējām, mūsu ģimenei daudz asaru bira,” saka sieviete. “Partizāni bija bruņoti, mums bija bail no viņiem. Koknesē pie tilta partizāni nogalināja partorgu, iebruka mūsu mājās un manu tēvu nežēlīgi piekāva. Šādus un līdzīgus gadījumus neviens nepiemin.”
Stāstot par tā laika notikumiem, sieviete nespēj valdīt asaras un vairākkārt apgalvo, ka viņas teiktais ir patiesība. “Protams, kas bijis, bijis, tas viss ir jāaizmirst. Taču šiem cilvēkiem un viņu tuviniekiem tagad būtu jāklusē, nevis jāslavina tā laika darbi,” piebilst Tamāras kundze.
Vēsturi izvērtēt neņemamies, taču aizkrauklietes vārdi rosināja mūs uzzināt, ko par šādiem apgalvojumiem stāsta Latvijas vēstures lappuses. Tos lūdzām komentēt Totalitārisma seku dokumentēšanas centra speciālistu Jāni Vasiļevski.
“Katrā karā, arī partizānu karā, vienmēr ir divas puses: vieni uzbrūk, bet otri aizstāvas. Latvijas nacionālo partizānu kara sākuma posmā, 1944.—1945. gadā, īpaši Latgalē un arī Vidzemē, vairāk uzbruka partizāni. Beigu posmā vairākumā gadījumu uzbruka čekisti, bet partizāniem bija jāaizstāvas, mēģinot izlauzties no aplenkuma, parasti cīnoties ar skaitliski daudz lielākām pretinieku vienībām. “Cīņa vienmēr ir ne tikai par kaut ko, bet arī pret kādu konkrētu ienaidnieku. Patīk tas kādam vai nepatīk, bet cīņa pret padomju okupācijas varu vienlaikus bija arī cīņa pret padomju varas pārstāvjiem — vietējiem partijas un komjaunatnes darbiniekiem, iznīcinātāju bataljonu kaujiniekiem, dažādiem informatoriem un ziņu pienesējiem, visiem tiem, kuri piedalījās nacionālo partizānu darbības apkarošanā un kuri atbilst partijas un padomju aktīva jeb aktīvistu kategorijai,” saka Vasiļevska kungs.
1996. gada 10. maija LR likuma “Par nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu” mērķis ir “atzinīgi novērtēt to cilvēku nopelnus, kuri, darbodamies nacionālajā pretošanās kustībā, piedalījās bruņotā cīņā vai citiem līdzekļiem cīnījās par 1918. gada 18. novembrī proklamētās Latvijas atjaunošanu”. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas sākās padomju drošības iestāžu tiesāto nacionālo partizānu reabilitācija. Reabilitējot bijušos partizānus, viņiem piešķir nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu. Likums paredz, ka nav reabilitējamas un nav atzīstamas par Latvijas nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusam atbilstošām tikai tās personas, kuras ir veikušas tīšus smagus noziegumus pret neapbruņotām civilpersonām un ir piedalījušās nacistiskā un komunistiskā režīma politiskajās represijās.
“Ir zināmi daudzi gadījumi, kad nacionālie partizāni veikuši uzbrukumus partorgiem, izpildkomiteju priekšsēdētājiem un iznīcinātāju bataljonu kaujiniekiem. Visas šīs personas bija bruņotas, par to bija attiecīgi lēmumi, kurus vēsturnieki var izpētīt. Visi partizāni, kas ir veikuši uzbrukumus bruņotām padomju vai partijas aparāta amatpersonām, ir reabilitējami, jo šīs amatpersonas apzināti darbojās pret Latvijas nacionālajiem partizāniem, palīdzot padomju okupācijas režīmam cīņā pret bruņoto nacionālās pretošanās kustību Latvijā,” skaidro Jānis Vasiļevskis. “Latvijas nacionālajiem partizāniem bija tiesības cīnīties pret padomju okupāciju, tas nozīmē arī to, ka viņiem bija tiesības cīnīties ne tikai pret padomju karaspēka vienībām, savu apriņķu čekas un iznīcinātāju bataljona vienībām, milicijas darbiniekiem, bet arī, kā rakstīts kādā piemiņas zīmē Talsu rajona Strazdes pagastā, pret vietējiem “kangariem”, padomju varas pārstāvjiem. Tie latviešu vīri, kuri cīnījušies par Latvijas brīvību, ir pelnījuši godu un cieņu, viņu vārdi nekad nedrīkst pazust no mūsu valsts vēstures lappusēm.”
Tamāra Smirnova precizē, ka viņas tēvs nav bijis partijā vai kādā citā veidā saistīts ar padomju varu. “Viņš savā mūžā vien arkla balstu rokās turējis, ne ieročus,” saka meita. Varbūt šo taisnību vajadzētu pierādīt tiesas ceļā? “Ko gan es tiesāšos, tikai sirds atkal iesmeldzas,” saka Tamāras kundze.
Jānis Vasiļevskis bilst: “Katras partizānu grupas arhīva lietās detalizēti tika protokolētas visas grupas dalībnieku darbības: kad, kam un kāpēc šie partizāni ir uzbrukuši. Domāju, ka tas ne notika tāpat vien, jo nebija, ko darīt.”
Šis laiks Latvijas vēsturē saistīts ar sāpīgām atmiņām, jo dažādās pusēs nereti cīnījās kaimiņš pret kaimiņu, brālis pret brāli. Un ne jau pēc pašu izvēles tas notika. Varbūt taisnība Tamāras kundzei: “Tas jāaizmirst…”?
