Pasaka. Radies priekšstats, ka reizi gadā — Lieldienās — zaķi dēj olas.
Pasaka
Radies priekšstats, ka reizi gadā — Lieldienās — zaķi dēj olas. Izrādās, tas nemaz nav mīts, bet balta patiesība. Reizi gadā vistām ir brīvdiena, jo šajā dienā olas dēj zaķi. Nesakiet uzreiz, ka tās ir muļķības, jo pat zinātnieki strīdas, kas bija pirmais — ola vai vista, bet varbūt tā nebija ne ola, ne vista, bet gan zaķis, kurš izdēja olu, un no tās radās vista?
Tas noticis vēl tajos laikos, kad vārdu “cilvēks” nemaz nepazina. Ja kāds apgalvotu, ka tādu “cilvēku” drīz būs pilna pasaule, visi sacītu: teicējs ir liels muļķis. Tajos laikos mums tik ļoti pazīstamo olu nedēja vis vistas, bet gan visi tie zaķi, kuri tagad dzīvo mežā. Vistas toreiz izšķīlās no zaķu izdētajām olām, un viņas savā ziņā bija kalpi, jo vistām bija gods un pienākums zaķu izdētās olas iznēsāt pa mājām. Tā nu tas toreiz notika — zaķi dēja olas, no tām izšķīlās vistas, kuras turpmāk kalpoja zaķiem.
Tā vistām ritēja jau kāda desmitā paaudze, kad kādu dienu piedzima vista Olrēja. Viņa ļoti atšķīrās no pārējām vistām un drīz vien uzkundzējās par visu vistu valdnieci. Jā, es vēl aizmirsu pieminēt, ka olas toreiz visi saņēma bez maksas. Tās bija tik ikdienišķa lieta kā gaiss, par kuru nav jāmaksā. Vista Olrēja kādu dienu citām vistām teica tā: “Kam jums zaķiem tās olas jānēsā, atdodiet tās man, un es visu nokārtošu.”
Protams, vistas par to bija sajūsmā, jo nebūs vairs jāstrādā. Olrēja visu izdarīs pārējo vietā, bet viņai bija prātā pavisam cita iecere. Ne jau viņa nēsās olas pa mājām, bet gan tās pārdos. Tā kļūtu bagāta. Olrēja drīz vien visiem paziņoja, ka nu olas būs jāpērk, jo, lūk, zaķiem esot apnicis bez maksas izdalīt savas olas. Tās varēšot iegādāties pie viņas par desmit sulurakiem (toreiz suluraki bija naudas vienība. Viens suluraks — apmēram 50 santīmu).
Pircēji sākumā sūkstījās, ka olas būs dārgi jāpērk, bet neko nevarēja darīt — daudzu ēdienu sastāvdaļa bija olas, tā ka nācās vien tās pirkt. Protams, zaķi un vistas par olu pārdošanu neko nezināja. Zaķi turpināja tās dēt, vistas pienesa Olrējai, bet ilgi viņai olu pārdošanu noslēpt neizdevās. Par to uzzināja gan vistas, gan zaķi, jo ikreiz, kad kāds no pircējiem satika zaķus, jautāja — kādēļ viņi izdomājuši sākt olas pārdot, pie tam vēl tik dārgi? Zaķi nenieka nezināja.
Zaķi tūdaļ sapulcināja vistas, arī Olrēju, un teica: “Jūs nespējat novērtēt to, ka mēs jums devām dzīvību, pat vēl vairāk — jūs mūsu dāvanas meža dzīvniekiem pārdevāt par naudu, bet vai tad dāvanu saņēmējiem par tām jāmaksā? Tad nu, lūk, turpmāk jūs pašas dēsiet olas. Tad redzēsiet, cik tas ir viegli, un varēsiet tās pārdot, par kādu cenu gribēsiet. Reizi gadā mēs jums dāvināsim brīvdienu. Tajā varēsiet atpūsties.”
