Par grozījumiem Pensiju likumā parakstījos jau pērnajā rudenī, kad veidlapas likumprojekta atbalstam varēja saņemt Pensionāru un senioru partijas valde.
Par grozījumiem Pensiju likumā parakstījos jau pērnajā rudenī, kad veidlapas likumprojekta atbalstam varēja saņemt Pensionāru un senioru partijas valde. Ceru, ka mana anketa pilntiesīgi iekļausies kopējā parakstu skaitā un tas būs gana apjomīgs, lai valdošā kliķe kardināli mainītu savu attieksmi pret visiem, kas vecuma vai sliktas veselības dēļ spiesti dzīvot no valsts žēlastības.
Valdošie skaļi vaimanā, ka ierosinātie grozījumi likumā sagraušot pašreizējo stabilo, ekspertu par labu esam atzīto pensiju sistēmu. Bet kāpēc gan būtu jāsaglabā tāda sistēma, kas vairākumam visu kategoriju pensionāru nenodrošina jau tā skopi aprēķināto, inflācijai neatbilstošo iztikas minimumu? Ja sistēmas pamatā nav objektīvu ekonomisko kritēriju un loģikas? Ja sistēma veidota saskaņā ar šībrīža valstsvīru attieksmi pret savu mūžu Latvijai nokalpojušajiem — valstij nav naudas, lai samaksātu pensionāriem par savulaik padarīto darbu? To, cik objektīva un taisnīga ir tagadējā pensiju sistēma, ilustrē mana pensija.
Iztikas minimumu nesasniedz
Pensionējos 1987. gadā 55 gadu vecumā. Pensijas lielums bija aprēķināts no pēdējo piecu darba gadu vidējās izpeļņas — 342,17 rubļiem — un atbilstoši nepārtrauktam darba stāžam (33 gadi 7 mēneši un 10 dienu), ko apstiprina ieraksti darba grāmatiņā. Pēc 1987. gada, turpinot vēl strādāt un darba stāžam pieskaitot izsūtījumā Sibīrijā pavadīto laiku (gadu skaitu reizinātu ar 3), 1992. gadā mana pensija par kopējo darba stāžu (56 gadiem un 11 mēnešiem) bija Ls 15…
Laika gaitā to reizi pa reizei indeksēja, bet 1997. gada aprīlī pārrēķināja par klātnākušajiem trijiem darba gadiem un no algas sociālajā fondā iemaksātajām summām. Tomēr pensijas lielums tā arī nesasniedza iztikas minimumu. Piemēram, 2003. gada decembrī valsts noteiktais iztikas minimums bija Ls 94,77, bet mana pensija — tikai Ls 91,98. Toreiz daudzi pensionāri mani apskauda, jo viņu pensijas atbilstoši sistēmai, ko, valdībasprāt, nedrīkst sagraut, bija (un ir vēl joprojām) uz pusi mazākas par manējo.
Sākas solījumu laiks
Turpinoties parakstu vākšanai par grozījumiem Pensiju likumā, aktīvāka kļūst valdības pretreakcija. Līdz ar brīdināšanu par iespējamo “”labās sistēmas” sabrukšanu medijos lasāmi un dzirdami dāsni solījumi. Noklusēti paliek vien līdzekļu avoti, kas papildinās sociālo budžetu, lai varētu “”turpināt indeksēt, palielināt piemaksas vecuma pensijām, palielināt valsts sociālās apdrošināšanas pabalstu no 45 līdz 60 latiem utt.”, ja nerimsies “”dzīres mēra laikā” valsts budžeta šķērdēšanas jomā. Ikvienai akciju sabiedrībai, kuras kapitāla daļa pieder valstij, “”piekomandēta” vesela armija politiķu vai viņiem tuvu stāvošu personu, kuri iekļauti sabiedrību padomēs kā aktīvi darba darītāji ar ikmēneša algu daudzu tūkstošu latu apmērā.
Vai vajadzīgi padomdevēji?
Katram ministram ir varza padomnieku, kuri algā saņemot vairāk par pašu ministru. Jājautā, kādam nolūkam ministriju kabinetos sēž ierēdņi ar augstāko (tā domāju) izglītību, lielu darba pieredzi un autoritāti savā nozarē, ja ministram papildus jāalgo padomdevēji no malas? Kuriozs, bet ministram Brokam Eiropas fondu sadalē un apguvē vairāk jāuzticas savam šoferim, ne speciālistiem sekretariātā! Ministriju kabinetos algu saņēmēju (un zemeņu kūku ēdāju par valsts budžeta naudu) netrūkst. Integrācijas lietu ministrijā Kastēna kunga vadībā latviešu sabiedrībā nepilsoņus vaiga sviedros integrē 58 cilvēki. E—lietu ministra sekretariātā ir 60 speciālistu sakaru jomā. Salīdzinājumam: padomju laikā Ņ. Hruščova valdīšanas gados strādāju LPSR Tautsaimniecības padomes Radio un elektronikas rūpniecības pārvaldē, kuras 21 darbinieks administrēja virkni lielāko republikas uzņēmumu, tajā skaitā VEF, “Komutatoru”, “”Rīgas radiorūpnīcu”. Domāju, ka e–lietu ministres sekretariātā vairāk nekā divos gados paveikto ne mazāk sekmīgi izdarītu daži Rīgas Tehniskās universitātes beidzēji savos diplomdarbos.
Tautai jāiejaucas
Atainot valsts naudas šķiešanu valdošajām partijām simpātisku liekēžu uzturēšanai varētu ļoti ilgi. Faktu atspoguļošana un analīze vēl negarantē, ka valdība pēkšņi sāks pildīt savus priekšvēlēšanu un amatā stāšanās solījumus. Negarantē, ka sociālajā budžetā ieplūdīs nauda, kura, “”pateicoties” sistēmai, “”ko nedrīkst sagraut”, šobrīd lielā straumē plūst tam garām.
Tikai visai tautai aktīvi iejaucoties var likt politiķiem pārtraukt lauksaimniecības graušanu, rūpniecības atstāšanu novārtā un valsts infrastruktūras iznīcināšanu. Parakstoties par grozījumiem Pensiju likumā, mēs piespiedīsim šobrīd pie varas esošos ne tikai nodrošināt pensionāriem cilvēka cienīgu mūža nogali, bet arī rūpēties par valsts ekonomisko attīstību un labklājību.
