Kad gāju 1. klasē, garais kaimiņu zēns mani reizēm ķircināja: “Tev tik tievas kājas, ka tūlīt pārlūzīs!”
Es gan jutos visai ņipra. Kad rudens krosā noskrēju pirmā, klases audzinātājs bija pārsteigts: “Nemaz nedomāju, ka tu tik ātri vari paskriet!”
Rudens krosi bija tradicionāli — vispirms skolā, pēc tam rajonā. Man patika tajos piedalīties. Vēl arī pieaugušo rajona krosi, kuros skrēja mans tēvs un arī es. To laiku atceros ar jaukām atmiņām, vienmēr bija gandarījums vai nu par uzvaru, vai arī par to, ka, lai cik grūti skriet pa pakalniem, izturēts līdz finišam. Sports norūdīja, stiprināja gribu un ģimeniskās saites.
Laikraksta “Staburags” krosā “Jaujās” pagājušo sestdien ar prieku vēroju, ka skriet patīk daudziem bērniem. Ar dzirkstošām acīm zēni un meitenes pirms sacensībām aplūkoja spožos kausus, dažs gribēja aptaustīt, vismaz rokās paturēt. Daļa bērnu kāpa uz uzvarētāju pjedestāla — kaut pamēģināt, kā tas ir. Katram gribas uzvarēt.
Īpašs prieks bija par vecākiem, radiniekiem, skolotājiem un treneriem, kuri pirms sacensībām kopā izstaigāja trasi, deva padomus, kur un kā labāk skriet lēnāk un uzmanīgāk, aizrautīgi uzmundrināja sacensību laikā, deva spēku izturēt līdz galam, fotografēja, pēc finiša kopā izjuta uzvaras prieku vai mierināja. Tāda kopābūšanas un
atbalsta izjūta ir ļoti svarīga katram bērnam. Arī mīļums. Piemēram, bērni vai liptin līp pie Aizkraukles pilsētas sākumskolas sporta skolotāja un trenera Mārtiņa Holsta, sakot: “Viņš mums ir vislabākais un mīļākais!”
Tomēr daļa skolu savas komandas neatveda. Pēc publikācijas laikrakstā kādas skolas sporta skolotājs nikns man zvanīja uz redakciju un “audzināja”, kāpēc viņa skola “ir nozākāta” avīzē par to, ka nav atvedusi savu komandu. Tam esot bijuši vismaz pieci iemesli. Viens no tiem — labākie sportisti bijuši citās sacensībās. Bet vai lielā skolā nevar atrast citus skrējējus? Tika teikts, ka kolēģis, kurš esot atbildīgās skolotājas vietā, nevienu bērnu nepazīstot. Man “noskaldīja”, ka, lūk, sporta skolotājiem neviens par darbu svētdienā nemaksā, bet treneri darot savu darbu, par kuru arī saņemot algu. Rakstīšot atklāto vēstuli!
Protams, var atrast dažādus iemeslus, kāpēc skolēnus reizi gadā nevest uz rudens krosu, bet man šķiet, ka daudz kas atkarīgs no skolas vadības un pašu skolotāju attieksmes.
