Nezinu pat, kā to izskaidrot… Man ir aizdomas, ka mūsu daudzdzīvokļu mājas vecākā Žanetes jaunkundze ir sacerējusies uz mani. Neņemot vērā to, ka esmu pensionārs un turklāt precēts vīrs! Spriediet paši.
Vakarnakt mājās ar savu “zapiņu” pārbraucu tā pavēlāk un kunga dūšā. Lai izvairītos no skandāla, mājās negāju. Nolēmu nakšņot turpat automašīnā zem sava dzīvokļa logiem. Kā saka, mierīgi un bez skandāla. Bet — kas tev deva! Pamodos no sirdīgas klauvēšanas pie mana auto loga. Ceļu policija! Aizveda mani uz atskurbtuvi. Uzrakstīja administratīvo protokolu. Aizdzina manu auto. Uzlika 200 latu sodanaudu. Es jutos pazemots. Gāju mājās, zobus griezdams, jo pamatoti domāju, ka pie vainas ir mana cienītā. Bet šī… vispār nezināja, ka man tāda ķibele gadījusies. Bijusi pārliecināta, ka es aizbraucis padzīvot pie brāļa laukos, jo ne reizi vien biju teicis, ka gribu to darīt. Tikai vēlāk no saviem draugiem, kuri man ir arī policijā, uzzināju, ka šajā jezgā es vainot varu tikai un vienīgi Žaneti — mūsu mājas “vagaru”.
Tālāk bija arvien trakāk. Žanete ieradās pie manas sievas kā dzīvokļa juridiskās īpašnieces un pieprasīja, lai viņa ar Žaneti stājas līgumattiecībās. Mājas vecākā pašāva manai sievai zem deguna līgumu ar tādiem punktiem, kas faktiski padarītu mūs par Žanetes vergiem. Līgums paredzēja, ka sievai ir jāpaziņo Žanetei, ja es esmu prombūtnē, jāinformē, kur esmu, kad atgriezīšos. Bet, ja sieva uz kādu laiku izbrauc no dzīvesvietas, viņai esot Žanetei jāatstāj dzīvokļa atslēga, lai mājas vecākā varētu izkontrolēt, vai es, viens mājās palikdams, nevedu dzīvoklī ielasmeitas.
Iedomājieties tikai — sieva līgumu ar Žaneti noslēdza! Un tas vēl nebija viss. Laikam taču Žanete bija pamanījusi, ka man pēdējā laikā izveidojusies ciešāka draudzība ar vientuļu dāmu no blakus kāpņutelpas dzīvokļa — ar Marijas kundzi. Viendien mana Marija, iznākot no dzīvokļa, ieraudzīja, ka uz durvīm ar baltu krītu uzmālēts — te dzīvo vellata. Rakstīts akurāt Žanetes rokrakstā. Kad Marija man to pastāstīja, sabijos ne pa jokam. Žanete taču seko katram manam solim!
Un tas viss sākās pirms mēneša — mūsu mājas dzīvokļu īpašnieku sapulcē, kurā pārvēlējām mājas vecāko. Tur bija tāds juceklis. Neviens negribēja uzņemties šito amatu. Arī es, kaut daudzi vēlējās tieši mani par mājas vecāko. Lai tiktu vaļā, es vēlēt par mājas vecāko ieteicu Žaneti. Velns mani dīdīja viņas kandidatūru izvirzīt. Tā kā man kaimiņu vidū ir autoritāte, gandrīz visi nobalsoja par Žaneti. Tagad netieku gudrs, kāpēc ieteicu tieši viņu. Ja tā labi padomā… Atminos — viņai todien mugurā bija skaista puķaina kleita, un viņa tā cieši skatījās man acīs un smaidīja. Kā lai tagad tieku vaļā no Žanetes modrās acs?
