Vakar pie manis aizelsusies ieskrēja Rozālija un vaimanāja: Ak, šausmas! Ko nu lai dara!
Vakar pie manis aizelsusies ieskrēja Rozālija un vaimanāja: “Ak, šausmas! Ko nu lai dara! Viss kļūst arvien dārgāks! Tāda inflācija! Kā lai savelk galus?”.
Mani gan tas nemaz neuztrauc. Es paskatos televīzijā ziņas, un, jo vairāk tajās rāda Kalvīti, jo lielāka inflācija! Kas tad tur neparasts? Turklāt nav taisnība, ka viss paliek dārgāks, piemēram, telefonsakari ir lētāki. Uz ārzemēm var zvanīt par pusvelti. Rozālija pati vainīga, ka viņai ārzemēs nav neviena drauga. Iedomājieties, gandrīz puse strādājošo izbraukuši no Latvijas, bet Rozālijai nav kam piezvanīt! Viņa vienkārši ir lepna — tēlo patrioti.
Lai mana dzīve būtu mierīgāka, no politikas cenšos norobežoties. Es savu prātu nodarbinu ar citām lietām, piemēram, ar Indriķi diskutēju par to, kāpēc gurķi ir pumpaini? Apspriežam arī mūžseno jautājumu: “Kas bija pirmais — vista vai ola?”. Toties mana kaimiņiene staigā kā liela nelaimes čupa — viņu uztrauc telefonsarunu noklausīšanās, tiesnešu kukuļošana, Lemberga epopeja. Pēc televīzijas ziņu noskatīšanās viņa parasti skrien pie nervu ārsta un rij visādus antidepresantus.
Bet kas man no tā! Kā pīlei ūdens. Galvenais, pārdomām vajag atrast īsto tēmu, jo no mūsu politikas mudžekļiem tikai slims var palikt.
Izabella
