Braucot uz Skrīveriem, iepretim Aizkraukles luterāņu baznīcai šosejas malā pamanīju kapa pieminekli.
Braucot uz Skrīveriem, iepretim Aizkraukles luterāņu baznīcai šosejas malā pamanīju kapa pieminekli. Parasti ceļa malā, kur avārijā bojā gājuši cilvēki, viņu tuvinieki novieto koka krustu. Tur liek ziedus, taču pēc kāda laika šie krusti pazūd. Garāmgājēji apgāž vai izrauj un aiznes.
Kapa piemineklis ceļmalā — šokējoši. Bet varbūt tas pārgalvīgajiem braucējiem un ātruma cienītājiem liks piebremzēt un padomāt, kas var atgadīties uz ceļa, pārkāpjot noteikumus?
Polijā krustu un pieminekļu vietā ceļmalās, kur visbiežāk notiek avārijas, par bīstamību vispirms brīdina dzelteni krusti uz ceļa, pēc tam samīcītu automašīnu “instalācija” vai uz paaugstinājuma novietots melns cilvēka siluets. Turpat arī plakāts ar uzrakstu, cik cilvēku šajā vietā gājuši bojā. Nav pārāk skaisti, taču iedarbīgi. Autobraucēju pabiedēšanai reizēm ceļmalā novieto arī policijas automašīnu maketus.
Savukārt Somijā un Igaunijā ceļmalās ierīkoti fotoradari, kuri fiksē satiksmes noteikumu pārkāpumu un nofotografē pašu pārkāpēju. Pēc pāris dienām autovadītājs saņem naudassoda kvīti ar pievienotu fotogrāfiju.
Kādā televīzijas raidījumā gan stāstīja, ka igauņi, uzzinājuši fotoradaru izvietojuma vietas, mēģināja pārbaudīt ceļu policistu pacietību. Pārgalvīgākie braucēji traukušies garām radariem lielā ātrumā, kāds motociklists pamanījies pabraukt garām pat ar ātrumu 180 kilometru stundā, turoties tikai uz viena riteņa. Tādā ātrumā jau nevar paspēt fiksēt ne automašīnas numuru, ne braucēja seju. Nu jau trakuļi pierimuši, un sistēma darbojas, braucēji kļuvuši prātīgāki.
Tā ir interesanta pieredze, kuru varētu pārņemt arī Latvijā. Kaut gan — zinot, kādi mēdz būt cilvēki, esmu pārliecināta — fotoradari ātri tiktu atklāti un sabojāti, bet simboliskie brīdinājumi ceļa malā likvidēti.
