Kad vecāki Ilzei dzimšanas dienā uzdāvināja kanārijputniņu pārīti, meitene jutās kā septītajās debesīs.
Kad vecāki Ilzei dzimšanas dienā uzdāvināja kanārijputniņu pārīti, meitene jutās kā septītajās debesīs. Tāda dāvana bija viņas bērnības sapņu piepildījums.
Dzimšanas dienā apsveikt Ilzi atnāca vairākas draudzenes, un viņām visām kopā bija jāizlemj, kādos vārdos saukt putniņus.
Vārdus iegūst lozējot
Pēc ilgām pārrunām un pat vārdu lozēšanas vīriešu kārtas putniņu meitenes nosauca par Kleperbeinu, bet viņa partneri — par Fūriju, jo viņa bija daudz kustīgāka un aktīvāka, reizēm pat dusmīgi centās draugam ieknābt, ja viņš neizpildīja kādu draudzenes pavēli. Fūrija čiepstēja bieži un dažādās toņkārtās.
Ārēji mazie putniņi bija atšķirīgi. Kleperbeins bija vienkrāsains — dzeltenā tikko izperēta cālēna krāsā. Fūrija atbilda kanārijputniņu enciklopēdiskajam aprakstam — pelēkzaļgana muguriņa ar dažādiem raibumiņiem, bet vēderiņš un krūteža — dzeltenzaļi.
Ligzdas “dizainu” nosaka Fūrija
Lielākie “ģimenes skandāli” putniņu pārim bija laikā, kad viņi skaisti pītajā būrītī gatavoja ligzdiņu. Vates piciņas, spalviņas, sausas lapiņas, sūnu gabaliņus un saplucinātas vilnas dzijas gabaliņus, kurus Kleperbeins lika ligzdiņā, Fūrija rūpīgi pārbaudīja un atzina par nederīgiem. Izmeta no ligzdiņas un par tik nesaprātīgu rīcību centās draugam ieknābt vai paplucināt aiz spalviņām. Viņas rīcība Kleperbeinam beidzot apnika, un mazais putniņš mājokļa vīšanā vairs nepiedalījās.
Taču dziedāšanā Kleperbeins bija nepārspējams, jo Fūrijas “melodijas”, salīdzinot ar viņa skanīgajiem treļļiem, bija pavisam neizteiksmīgas.
Brīnās par pirmo oliņu
Kad ligzda ar Ilzes un visas ģimenes palīdzību beidzot bija gatava, Fūrijai un Kleperbeinam sākās “mīlas ziedonis”. Diemžēl arī šajā laikā Kleperbeins savai žirgtajai draudzenei daudzreiz šķita gauss un neveikls. Taču vislielākā brēka sākās, kad Fūrija kādā dienā pēc neilgas tupēšanas ligzdā “atrada” mazu zilganu oliņu.
Kādus pārmetumus, nikni čiepstēdama, Fūrija veltīja Kleperbeinam! Viņš toties, absolūti nejuzdamies vainīgs, par oliņu bija vēl pārsteigtāks un dažas dienas pat nedziedāja. Fūrijas neapmierinātības rezultātā radās vēl divas oliņas.
Manto balsi un raksturu
Tad aktīvās kanārijputniņu dāmas dzīvē pamodās mātes jūtas, un viņa sāka perēt. Diemžēl divas oliņas saspiedās, un izšķīlās tikai viens vārgs, akls putnēns. Abi vecāki viņu rūpīgi baroja ar visu, ko Ilze jaunajai ģimenei piedāvāja. Meitene bija izlasījusi grāmatās par putniem un iztaujājusi arī bioloģijas skolotāju, kā putniņi pareizi jābaro, tāpēc mazais vārgdienis ātri vien kļuva par žirgtu un vecāku izlutinātu kanārijputniņu.
Ilze ar draudzenēm konstatēja, ka viņš ir tāds pats kā Kleperbeins, taču ar mātes ķildīgo raksturu. Dziedāšanas talantu juniors tomēr bija mantojis no tēva, un abu dziedāšanu, kad logi bija vaļā, varēja dzirdēt pat uz ielas, kaut arī Ilzes ģimene dzīvoja piektajā stāvā.
Katram savs saimnieks
Fūrija oliņas vairs nedēja, un vairāk putnēnu šim pārim nebija. Trijatā viņi apdzīvoja ērto būri, un abi vīriešu kārtas putni visās jomās paklausīja Fūrijai.
Katram no viņiem bija savs saimnieks. Kleperbeins no pirmās dienas pieķērās Ilzei, Fūrija — Ilzes tētim, bet mazais — Ilzes jaunākajai māsai Rutai. Putniņus viņi varēja paņemt rokās, viņi nekur nelidoja, bet, maigi čiepstot, mēģināja ar knābīti paknibināt cilvēka ausis, matus un apģērbu, arī kādu rotaslietu — krelles, auskarus vai brošas.
Brīvībā…
Kad Ilze pabeidza vidusskolu un aizbrauca uz Rīgu studēt, kanārijputniņus kopa pārējie ģimenes locekļi. Putni šajā ģimenē nodzīvoja ap desmit gadu. Tad Ilzes vecāki mainīja dzīvokli, un pārcelšanās burzmā neviens neievēroja, ka kanārijputniņu būrītis ir vaļā. Putniņi pa atvērto logu aizlidoja… Labi, ka tā bija ļoti karsta vasara, un, iespējams, kanārijputniņi līdz rudenim izdzīvoja tepat Aizkraukles bērzu birzītēs, jo līdz dzimtajām Kanāriju salām viņi droši vien neaizlidoja.
Izziņa.
Kanārijputniņus baro galvenokārt ar rapšu, spulgzāļu, salātu, kaņepju, linu, saulgriežu, magoņu sēklām, auzu putraimiem un prosu. Dienā putnam jādod tējkarote barības. Zooveikalā pirkto barību vēlams papildināt ar vietējo augu — virzas, pieneņu, nauduļu, plikstiņu, ceļteku, balandu, zirgskābeņu, dadžu, timotiņa, auzeņu, vībotņu, skujukoku — sēklām. Papildus dod mīksto barību — dažādas biezputras, pienā mērcētu baltmaizi, biezpienu, smalki sakapātu vārītu olu ar cepumiem vai rīvmaizi, olu kulteni, augļus — ābolus, bumbierus, dārzeņus — rīvētus burkānus ar cukuru, gurķus, tomātus. Vitamīnbarībai izmanto zaļumus — pieneņu, salātu, redīsu, spinātu un pētersīļu lapas.
