Skrīverietim Ilmāram Bodniekam šodien aprit apaļi septiņdesmit. Bodnieku pāris ir ļoti aktīvs un darbīgs. Lai gan abiem jau septītais gadu desmits, ballītes, ekskursijas, “tusiņi” ar draugiem, dārza svētki ir viņu dzīves obligāta sastāvdaļa. “Kamēr vēl mūs aicina ciemos un arī viesojas pie mums, tikmēr vēl viss ir kārtībā,” saka jubilārs.
“Ziepes” Staļina dēļ
“Asa mēle, tās dēļ šad tad rodas pārpratumi,” savu vīru raksturo Rasma. Ilmārs tam piekrīt un atminas pirmo reizi, kad neapdomīgi pateikta vārda dēļ, saņēmis sodu. “Mācījos 3. klasē,” stāsta skrīverietis. ““Ziepes” iznāca dienā, kad nomira Staļins. Dziedāšanas stundā sēdēju aizmugurē kopā ar vēl pāris rūcējiem. Skolotāja saka: “Dziedāsim dziesmu par mīļoto Staļinu”, bet man nez kāpēc uz mēles patrāpījās vārdi “par mīļoto vepri”.” Par nodarījumu mēnesi bez brīvpusdienām, līdz ar direktores teikto: “Lai tas vepris tevi tagad baro!”.
“Mans tēvs bija krievu armijas virsnieks, pēc tautības ukrainis, kritis vācu gūstā, strādāja pie tiem pašiem saimniekiem, pie kuriem mana māte,” stāsta skrīverietis. “Pēdējo reizi tēvs mani redzēja divu mēnešu vecumā, pēc tam viņu kaut kur aizsūtīja, par viņa turpmāko likteni neko nezinu. Sākot skolas gaitas, mums katram bija skolēna apliecība ar vārdu, uzvārdu un tēva vārdu. Man bija atšķirīgs ieraksts — biju “Ilmārs Bodnieks Antonijas dēls”. Kad kārtoja dzimšanas apliecību, tajā ierakstīja mātes izdomātu vārdu — Pēteris, un tā es kļuvu par Ilmāru Bodnieku Pētera dēlu, un turpmāk, kamēr bija padomj-
laiks, mani vienmēr dēvēja par Petroviču.”
Nebeidzamās
studijas
Jubilāra dzimtā puse ir Madonā, tur viņa māte strādāja par ziņnesi. Bērnībā un pusaudža gados Ilmārs dzīvoja pagastmājās, kur ziņnešiem parasti ierādīja dzīvojamo platību. “Visās pagastmājās bija ierīkoti arī cietumi — atsevišķa telpa ar restēm,” atminas jubilārs. “Kara laikā tur vienmēr kāds bija ieslodzīts.”
Pēc skolas absolvēšanas Ilmārs piecarpus gadus mācījās Priekuļu lauksaimniecības mehanizācijas tehnikumā, apguva mehāniķa profesiju. Paralēli studijām jaunietis sāka skolotāja gaitas, arī dienestā viņš mācīja matemātiku. Lai gan pēc tehnikuma absolvēšanas Ilmārs nosolījās vairāk nestudēt, tomēr pēc dienesta iestājās Lauksaimniecības akadēmijā Jelgavā, apguva autotransporta inženiera profesiju. Ar to studijas tomēr nebeidzās. Daudzus gadus vēlāk, pildot direktora vietnieka pienākumus Ogres meža tehnikumā, Ilmāram atkal nācās mācīties — gadu studēja pedagoģiju un diplomdarbam saņēma visaugstāko novērtējumu.
Darba gaitas jubilāram bija dažādas — bijis mehāniķis, inženieris, direktora vietnieks, taču aktīvo darbošanos pārtrauca veselības problēmas.
Apprecas “pa kluso”
Pirms diviem gadiem Bodnieki nosvinēja pērļu kāzas — kopdzīves trešo gadu desmitu. Abi satikās sociālistiskās sacensības gada noslēguma pasākumā, togad tas notika Otepē Igaunijā. “Es ļoti negribēju braukt,” atceras jubilāra sieva. “Pēc svinīgā pasākuma neformālajā daļā bija somu pirts, dejas, galdi. Man līdzās nosēdināja Ilmāru. Novēroju, ka viņš iedzēra tikai pāris glāzīšu, bet siļķi rokas stiepiena attālumā gan noēda pa tīro. Tā iepazināmies.”
Apprecējās viņi “pa kluso”, tumšā un lietainā 19. novembra vakarā reģistrēja laulību Skrīveru ciema padomē. Kāzu gadadienā Rasma no Ilmāra ikreiz saņem frēzijas. Rasmai ir maigais Ūdensvīra raksturs, tāpēc ar vīra Skorpiona pasmago dabu sadzīvo ļoti labi, taču Ilmāram netrūkst arī labu īpašību. “Vīrs nekad nepārmet prombūtni, varu doties ekskursijās, ballēties, darīt, ko vēlos. Nekādu pārmetumu nav arī tad, ja atnāku no balles divos trijos naktī. Kopā apmeklējam teātra izrādes, koncertus,” stāsta jubilāra sieva.
40 gados 60 tūkstošu
Jau vairāk nekā četrdesmit gadu top Ilmāra alus pudeļu etiķešu kolekcija. Viņa lielā aizraušanās sākās 1971. gada 6. februārī, kad viņš pirmo reizi izkrita matemātikas eksāmenā. Uz to students iedzēra Iļģuciema tumšo alu un, pamanījis, cik skaista ir alus pudeles etiķete, tūlīt nolēma sākt tās kolekcionēt. Tagad kolekcijā ir ap 60 tūkstošiem etiķešu no visām pasaules valstīm. Etiķetes iegūst mainoties, sarakstoties ar citu valstu kolekcionāriem. “Būtiski, ko un cik nosūta. Ir tādi, kuri atsūta, piemēram, 100 etiķešu bez komentāriem, atpakaļ jāsūta tikpat,” skaidro kolekcionārs. “Pēta katru mazo papīra gabaliņu, pieraksta, tas galīgi neatbilst manam raksturam, bet viņam patīk,” par vīra vaļasprieku teic Rasmas kundze.
Patīk tematiskās
ballītes
Jubilāram tīk danči, jaunībā dejojis deju kolektīvā, arī tagad pensionāru ballēs izdancina visas dāmas. Bodnieku pāris arī mājās labprāt rīko viesības, viņi iecienījuši tematiskās ballītes — pērļu kāzās bija raibo lakatiņu balle, Rasmas dzimšanas dienas svinībās uzrīkoja ballīti padomjlaika stilā. Galdauta vietā “Pravdas” numuri, puķes trīslitru burkā, konservi, šņabis, “graņonkas”, “semečkas”, kartupeļi ar mizu, siļķes. Šoreiz, kā jau jubilārs, Ilmārs no lielās gatavošanās ir atbrīvots — rūpes teju pilnībās uzņēmusies Rasma, palīdz arī draugi. Dzimšanas dienā viesu vidū būs Ilmāra meita Rasa, kurai šogad arī apaļa jubileja — 40. Ar Rasu neiznāk bieži satikties, jo viņa kopā ar vīru dzīvo Vācijā.
“Galdā šajā jubilejas reizē būs īpašais Ilmāra Bodnieka alus ar visai pikanti noformētām etiķetēm, lai pašiem un citiem interesanti,” smejas jubilārs. “Mums ir ļoti forši draugi. Dzimšanas dienā, ko svinēšu rīt, būs arī “dzīvā” mūzika, izlustēsimies pamatīgi.”
