Uz ielas pļaviņieti Gaidu Cielavu vienmēr var sastapt, ejot mundrā un raitā solī. Nodomāju — sportiste, aktīviste, droši vien arī bijusi teicamniece!
Uz ielas pļaviņieti Gaidu Cielavu vienmēr var sastapt, ejot mundrā un raitā solī. Nodomāju — sportiste, aktīviste, droši vien arī bijusi teicamniece! No malas raugoties, nevar pateikt, ka savulaik šai sievietei veselības problēmu dēļ bijis ļoti grūti kustēties. Par šo dzīves posmu viņa nerunā, vien saka: “To vairs nedrīkstu atcerēties!”. Viņas dzīves pamats ir kustības.
— Kādu profesiju pēc skolas beigšanas izvēlējās aktīvā meitene Gaida?
— Man vienmēr paticis sports, tāpēc arī iestājos Fizkultūras institūtā un studēju sporta vingrošanu. Ar to nodarbojos jau skolas laikā. Daudzas Pļaviņu meitenes bija labas vingrotājas, un mēs guvām ievērojamus panākumus republikā.
Specifiska vide
— Esat palikusi uzticīga savai profesijai?
— Daļēji — jā. Strādāju Antūžu speciālajā internātpamatskolā, esmu 7. klases audzinātāja. Mācu ārstniecisko vingrošanu un vadu ritmikas stundas. Pļaviņu vidusskolā esmu sporta skolotāja. Abās skolās savulaik man bija arī deju kolektīvi, bet tagad vairs nav. Tad vēl Pļaviņu kultūras namā sievietēm vadu ārstniecisko vingrošanu. Vispirms šīs nodarbības vadīja trenere no Rīgas, bet vēlāk viņai vairs nebija izdevīgi šurp braukt. Tā kā interese par vingrošanu bija, es to pamazām pārņēmu.
— Cik ilgi jau savu ikdienu sadalāt starp Antūžiem un Pļaviņām?
— Antūžu skolā strādāju jau 26 gadus.
— Kā nonācāt speciālajā internātpamatskolā?
— Savulaik skolotāja Gaida Dubro aicināja uz turieni, jo viņa pati beidza darbu šajā skolā. Protams, es nedomāju, ka palikšu tur tik ilgi. Esmu labi iejutusies skolotāju un audzēkņu kolektīvā.
— Vai ir viegli strādāt ar bērniem, kuriem ir dažādas veselības problēmas?
— Tā tomēr ir ļoti specifiska vide. Jāatzīst gan — ja nedarbojas vēl kaut kur citur, cilvēks pamazām degradējas. Ikdienā ar šiem bērniem strādājot, ir jāspēj nolaisties līdz viņu līmenim. Tāpēc esmu priecīga, ka varu darboties Pļaviņu vidusskolā un arī kultūras namā. Turklāt katru gadu uz Antūžiem nāk bērni ar daudz nopietnākām veselības problēmām nekā iepriekš. Kad sāku tur strādāt, vadīju tautisko deju kolektīvus, un divos skolēnu dziesmu un deju svētkos mēs bijām vieni no labākajiem. Un tie bija speciālās internātskolas bērni! Tagad ir daudz grūtāk. Kādreiz teicu, ka Pļaviņās man darbā vajag ielikt visu spēku, bet uz Antūžiem braucu atpūsties. Tagad ir otrādi.
— Varbūt audzēkņu speciālajās skolās kļūst vairāk, jo speciālisti tagad agrāk spēj apzināt, ka bērnam ir problēma?
— Nē. Lēmumu, ka bērnam jāmācās speciālajā skolā, nepieņem vienā dienā. Vispirms jau to nevēlas vecāki. Vispārizglītojošajās skolās mēģina saglabāt katru skolēnu, tā ka speciālajās nokļūst patiesi slimi bērni, kuriem vajadzīga īpaša apmācība.
Visiem patīk jaunie
— Vai zināt, ko pēc skolas beigšanas dara jūsu bijušie skolēni?
— Protams. Ir jaunieši, kuri vēlāk pabeidz arodvidusskolas, citi strādā pie saimniekiem laukos vai ārzemēs, bet lielai daļai nav konkrēta darba un izaugsmes iespēju. Tur nereti vainojama arī pašu nevēlēšanās un neuzņēmība.
— Kāda jūs esat kā skolotāja?
— Stingra un prasīga. Kad es pati vēl mācījos skolā, atceros, kā mums visiem patika gados jauni skolotāji, nevis tie vecie un “saskābušie”. Tomēr līdz pensijai man vēl jāstrādā. Ko tad citu darīšu? Mājās taču nesēdēšu! Autoru neatceros, bet kādā dzejolī ir tādas rindas: “Visskaistākais dzimtenē manā, kad cilvēks uz darbu iet.” Tas ir par mani.
Jāieklausās sevī
— Kādu vingrošanu mācāt sievietēm Pļaviņu kultūras namā?
— Vingrojot mēs darbinām visas muskuļu grupas. Sievietēm rādu vingrojumus, kuri nostiprina muguru, vēdera presi un palīdz visam organismam. Kustēties ir svarīgi. Es gan vienmēr atgādinu — mīļās meitenes, ieklausieties sevī! Līdzko jūtat kaut mazāko sāpi, vingrojums ir jāpārtrauc. Vairāk nevar darīt, vienīgi tik, cik ir patīkami. Pretējā gadījumā vingrošana nodarīs ļaunu. Tā kā man pašai savulaik bija muguras un ceļgala problēmas, lai saglabātu formu, esmu daudz ar sevi strādājusi. Visu laiku esmu vingrojusi un vingrojusi, jo, tiklīdz nekustēsies, atsāksies veselības problēmas. Locītavām un muskuļiem jābūt darbībā, lai “neierūs”. Esmu mācījusies kursos pie medicīnas zinātņu doktores Zinaīdas Kasvandes un konsultējusies pie vairākiem fizioterapeitiem. Tā ka, ko zinu pati, rādu arī citām. Pēc vingrošanas nodarbībām mēs vēl nedaudz padejojam arī līnijdejas. Tas mundrumam.
— Savulaik jūs bērniem mācījāt arī sporta dejas?
— Tas taču bija tik sen! Dejot man vienmēr ir paticis un ilgus gadus to darīju Tautas deju ansamblī “Daugaviņa” Pļaviņu kultūras namā. Bija laiks, kad sporta dejas mani ļoti aizrāva un centos apgūt to pamatus. Tad pati sāku mācīt dejot bērniem. Vispirms Antūžos, un visiem tas patika. Bija jau skolotāji, kuri aizrādīja par kļūdām, tomēr galvenais, ka bērni dejoja. Apmeklēju arī speciālus kursus, jo bez tiem vadīt pulciņu nevar, un piedalījos Rihteru vadītajās deju treniņnometnēs. Turp vēlāk vedu arī Pļaviņu bērnus. Dažiem deju pāriem bija labi panākumi pat valsts līmenī. Vēlāk man palīgā nāca arī dēls Dīns. Vecāki domā, ka sporta dejas ir ļoti dārgs prieks. Ja ar tām nodarbojas nopietni un maksā par privātstundām, tā tas arī ir. Tomēr svarīgākais ir bērnā radīt interesi, lai viņš sāk kaut ko darīt.
Malā nevar nosēdēt
— Sporta dejās svarīgs ir pāris.
— Noteikti. Meitenēm par šīm dejām vienmēr bijusi lielāka interese, bet ar zēniem bija grūtāk. Ir bijis tā, ka bērns vienā brīdī saka: “Es negribu!”. Man ne vienmēr ir saprotams, kā tas ir — negribu. Ja vajag, tad jādara. No otras puses — piespiežot bērnam var nodarīt pāri. Tad arī rezultāta nebūs. Gribu ieteikt vecākiem vērot, kas viņu bērniem ir “iekšā” — mūzika, deja vai kas cits, un virzīt uz to. Es saviem skolēniem ritmikas un sporta stundās arī tagad mācu deju pamatus, lai viņi prot kustēties.
— Vai bērni to vēlas?
— Jā, labprāt, it īpaši jaunākie. Ar lielajiem ir tā — vispirms spēlējam volejbolu vai ko citu un pēc tam dejojam. Ir jaunieši, kurus tas neapmierina. Tomēr es viņiem saku, ka nekad jau nevar zināt, ko dzīvē vajadzēs darīt, bet dejošana noderēs. Kā būs, ja savās kāzās valsi nepratīs dejot? Turklāt šī nodarbe palīdz saglabāt labu stāju, kas cilvēkam ir ļoti svarīgi. Tam, kurš savulaik jau ir dejojis, problēmu nav. To noteikti vajadzētu sākt darīt jaunākajās klasēs.
— Vai jūs arī sadzīvē esat liela dejotāja?
— Ļoti. Kā man patīk dejot! Daru to, kad vien iespējams. Ja sarīkojumā skan brīnišķīgs valsis, kā var nedejot?
Dēls izdancina
— Vai arī dēls jūs izdancina?
— Bešā jau nepalieku. Ja gribētu, viņš mani daudz dancinātu, bet jaunajiem ir cits dejošanas stils. Dīns dejo perfekti, jo arī viņam tā ir sirdslieta, un dēls šajā jomā ir mācījies.
— Kā Dīns tika pie sava vārda?
— Reiz lasīju žurnālu “Liesma”, un tur bija raksts par baletdejotāju Ritenbergu un viņa ģimeni. Viņa dēlus sauc Erlends un Dīns, un man šis vārds iepatikās.
— Ar ko viņš nodarbojas?
— Dēls, tāpat kā es, beidza Sporta akadēmiju. Viņš vēlējās studēt sporta deju grupā, bet tā tomēr neizveidojās, jo nebija pietiekami daudz gribētāju. Tagad Dīna specialitāte ir peldēšana. Skolā gan viņš pagaidām negrib strādāt un atradis darbu citur. Dīns turpina dejot un apgūt dažādus deju virzienus. Lai gan vairāk dzīvo Rīgā, viņam ir iecere atsākt vadīt deju kursus arī Pļaviņās.
Jānoskaita līdz desmit
— Šķiet, ka kustība un deja ir visa jūsu ikdiena. Vai jums ir vēl kāds cits vaļasprieks?
— Man ļoti patīk mežs. Ja man vēlreiz vajadzētu izraudzīties profesiju, tā noteikti būtu saistīta ar šo nozari. Stundām ilgi varu staigāt pa mežu. Tā ir patīkama relaksācija.
— Visu šo laiku tomēr esat palikusi pļaviņiete. Kas šai pilsētai tāds īpašs, ka negribas nekur doties prom, lai gan iespējas noteikti bijušas?
— Neesmu pat domājusi par to, ka varētu kaut kur pārcelties, lai arī uz darbu tik daudz bijis jābraukā. Nekad jau arī nevar teikt — nekad. Pļaviņas ir vieta, kur esmu dzimusi, augusi, beigusi skolu un sākusi strādāt. Nevaru iedomāties dzīvi citā pilsētā. Jaunībā, jā, mani vilināja Cēsis, Valmiera. Tagad gan vairs ne. Te joprojām jūtos labi, jo blakus ir Daugava, mežs un daudz skaistu vietu.
— Pēc rakstura jūs esat strauja un, kā stāsta, dažkārt arī asa. Tas dzīvē ir palīdzējis vai gluži pretēji — traucējis?
— Traucējis noteikti nav. Dažkārt gan saprotu, ka ir situācijas, kurās vajadzētu “piebremzēt” — vispirms noskaitīt līdz desmit un tad darīt. Ne vienmēr gan tas ir izdevies. Tomēr man patīk uz dzīvi paraudzīties arī ar humoru. Piemēram, nesen atradu kādu teicienu: “Viss labais dzīvē ir aizliegts, amorāls vai veicina aptaukošanos.”. Vai nav precīzi teikts?
— Vai ir kas tāds, ko dzīvē vēl gribētu piepildīt?
— Ļoti vēlos, lai Dīns atrastu savu īsto vietu dzīvē. Lai pašai būtu veselība un varētu kādu laiku vēl pastrādāt.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Gaida Cielava.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1948. gada 23. janvāris, Pļaviņas.
IZGLĪTĪBA: augstākā, beigusi Latvijas Fizkultūras institūtu un apguvusi sporta vingrošanas specialitāti.
Nodarbošanās: skolotāja Jēkabpils rajona Antūžu speciālajā internātpamatskolā un Pļaviņu vidusskolā.
HOROSKOPA Zīme: Ūdensvīrs.
VAĻASPRIEKS: dejot, kustēties un būt mežā.
