Skrīveru jauniešu biedrības “Kultūras attīstības aģentūra” vadītājs Arnis Vajevskis ir mērķtiecīgs, pozitīvām ambīcijam un apskaužamu enerģiju apveltīts jaunietis. Viņš zina, ko dzīvē vēlas sasniegt, un, turpinot darboties tikpat aktīvi, noteikti paveiks daudz.
Ne konkurss, bet festivāls
— Tu esi viens no Skrīveru jauniešu biedrības “Kultūras attīstības aģentūra” dibināšanas iniciatoriem. Kāpēc izlēmāt tādu veidot?
— Jauniešu biedrību veidojām, lai veiksmīgāk varētu organizēt dažādus kultūras pasākumus. Biedrība var piesaistīt atbalstītājus, lūgt līdzekļus pašvaldībai. Biedrības pamatmērķis ir mūsu novada jauniešu kultūras dzīves uzlabošana, aktivizēšana. Kādreiz Skrīveros rīkoja nakts orientēšanās sacensības, taču cilvēkiem, kuri to darīja pēdējos gados entuziasms apsīka, šo pasākumu rosinājām atjaunot, tas arī izdevās.
— Biedrība rīko arī pasākumu “Skrīveru mūzikas balva” (SMB). Vai šis konkurss šogad būs?
— Jā, tas norisināsies jūlija pirmajās dienās, šobrīd aktīvi pie tā strādājam. Būs gan jaunas, gan Latvijā populāras mūziķu grupas. Divus gadus SMB bija konkurss, taču šogad grupas vairs nevērtēs, pasākuma formāts un ideja ir mazliet mainīta. SMB būs mūzikas festivāls, un pirmo reizi tas notiks divas dienas. Gribam augt, attīstīties.
“Skrīveru mūzikas balvu” pirmo reizi sarīkoja mans klasesbiedrs Kristaps Vārpiņš, nākamajā gadā iniciatīvu uzņēmos es. Man patīk šis pasākums, prieks to organizēt. Mums ir izveidojusies lieliska komanda, kurā ir aktīvi, mērķtiecīgi cilvēki. Svarīgs arī rezultāts, kad esi ieguldījis darbu, un tad vari to izbaudīt. No katra pašu organizētā pasākuma varam mācīties, ko uzlabot nākamajā reizē. Dzirdot labas atsauksmes, liels prieks.
Mācās sev
— Ar ko tu nodarbojies ikdienā?
— Esmu students. Studēju jurisprudenci Biznesa augstskolā “Turība”. Šobrīd paralēli veidoju savu biznesu. Pastrādāju kādus četrus mēnešus algotu darbu un sapratu, ka tas nav domāts man. Velti savu laiku un pūles kādam, lai viņš piepildītu savus sapņus, bet pats personīgos mērķus nevari sasniegt. Tam vienkārši neatliek laika. Labāk strādāt sev un piepildīt savus sapņus. Nenoliedzami, darbā bija interesanti, daudz iemācījos. Taču, kamēr ir iespēja, kamēr esmu jauns, varu eksperimentēt un riskēt. Kādā brīdī noteikti saskaršos ar to, kas man uzņēmējdarbībā šķitīs vispatīkamākais un tuvākais. Pēdējā pusotra mēneša laikā ir izkristalizējies, ko es tiešām vēlos. Pirms tam tikai sapratu, ka vēlos nodarboties ar uzņēmējdarbību.
— Kāpēc izvēlējies jurista profesiju?
— Bija dažādi iemesli. Man bija divi varianti, ko izvēlēties — uzņēmējdarbība vai tiesību zinātnes. Izvēlējos pēdējo, jo uzņēmējdarbību labāk apgūt praksē. Tagad mācos sev, šīs zināšanas man noderēs turpmāk profesionālajā darbībā, lai kāds neizdomā “uzkāpt uz galvas”. Vēlos zināt, kā darīt ir pareizi. Ir situācijas, kad, saskaroties ar varas visatļautību, cilvēki nodur galvu, klusē, nav savas nostājas. Šī problēma laikam ir visā Latvijā, daudzi redz, ka ir kaut kādi pārkāpumi, bet nerīkojas vai trūkst pašapziņas, vai domā, ka panākt neko tik un tā nevarēs. Manuprāt, panākt var, tikai nepieciešama liela uzņēmība, jāprot par sevi pastāvēt.
Perspektīvas ir
pilsētā
— Kas, tavuprāt, Skrīveros būtu jādara, lai tā kļūtu pievilcīgāka vieta tieši jauniešu uztverē?
— Tas ir sarežģīti. Tad jau Skrīveriem būtu jākļūst līdzīgiem lielpilsētai, jo visās lielajās pilsētās ir lielākas iespējas. Bet tas nav iespējams. Visi brauc uz Rīgu, jo tur ir miljons variantu, kur strādāt, mācīties. Varbūt kādas ražotnes izveidošana Skrīveros mazliet uzlabotu situāciju, tomēr, ņemot vērā attīstības tendences pasaulē, var novērot, ka viss centrējas lielās pilsētās. Un tur viss arī notiek, bet lauki kļūst par guļamrajoniem. Lai gan man patīk Skrīveri, diemžēl jāatzīst, ka perspektīvas ir pilsētā.
— Esi aktīvs, mērķtiecīgs un nebaidies publiski paust savu viedokli. Varbūt kādreiz esi apsvēris domu iesaistīties politikā?
— Kādu laiku tāda ideja bija, taču, visu izanalizējot, pārdomāju. Uzreiz lēkt iekšā laikam nav prātīgi. Vispirms jāpamācās, jāgūst pieredze, tad redzēs. Tas nav gluži mans sapnis, bet man patīk iesaistīties un uzlabot. Ja cilvēks kaut ko “salaiž dēlī”, gribas palīdzēt. Esmu novērojis, ka cilvēki ir slinki iepazīt partiju programmas, daudzi, man šķiet, to nemaz nedara. Pirms pagājušajām pašvaldību vēlēšanām Skrīveros sarīkoju debates, pats tās arī vadīju. Manuprāt, tas ir būtiski arī tāpēc, ka uzrakstīt jau var daudz un skaisti, bet sarunās var labāk spriest par piedāvātajiem solījumiem. Debatēs gan nebija daudz cilvēku, jo tās izdomāju pēdējā brīdī. Iepriekšējā dienā izbraukāju Skrīverus ar riteni, iemetu lapiņas pastkastītēs.
Dzīvi labāk apgūst lauku skolās
— Kā vērtē Andreja Upīša vidusskolā iegūto izglītību?
— Sākot studēt, nejutu atšķirību no pārējiem kursabiedriem. Biju gatavs studijām, nekādu problēmu nebija. Varbūt teorētiskā zināšanu bāze spēcīgāka ir Rīgas vadošo skolu audzēkņiem, tomēr dzīvi labāk var apgūt tieši lauku skolās. Skrīveru vidusskola vairāk varētu uzņemties iniciatīvu — radināt jauniešus būt aktīvākiem, meklēt un izmantot iespējas, kas ļautu attīstīties, nodrošinātu izaugsmi. Jo iespējas vienmēr ir, tās tikai vajag meklēt, nepatīk aizbildinājumi.
— Aizkrauklē jau gandrīz piecus gadus jauno uzņēmēju atbalstam darbojas Biznesa inkubators. Vai esi interesējies par tā piedāvātajām iespējām?
— Esmu pat bijis inkubatorā ar savu ideju, to noraidīja, tomēr vismaz esmu mēģinājis. Tā tik un tā bija laba mācība. Man toreiz bija astoņpadsmit gadu. Ja zinu, ko gribu, tad to noteikti sasniegšu, ja ne pirmajā reizē, tad ar otro, trešo vai ceturto piegājienu tas tomēr izdosies. Mēģinājumi palīdzēs saprast kļūdas un parādīs īsāko, labāko, gudrāko ceļu. Bet inkubatora ideja ir ļoti laba, jaunajiem uzņēmējiem patiešām ir nepieciešams gan finansiāls, gan juridisks atbalsts. Jaunieši nereti nobīstas riska, ideja ir, taču, nonākot pie robežas, kad jāsāk rīkoties, uzņēmība pazūd. Bail no neizdošanās, sākt lietas, kas nekad nav darītas, bail pieņemt izaicinājumu.
Skrīveros noteikti atgriezīsies
— Daudzi jaunieši izmanto iespējas studēt vai strādāt ārzemēs. Vai kādreiz esi vēlējies iegūt šādu pieredzi?
— Ir gadījies. Uznāk tāds garastāvoklis, kad šķiet — viss apnicis, gribas kaut ko mainīt. Pagaidām gan nav iznācis. Manuprāt, tā nebūtu slikta pieredze. Un fantastiska iespēja ir studiju apmaiņas programma. Cita vide, vērtības, iespēja paskatīties uz dzīvi no atšķirīga skatpunkta. Ja tāda iespēja ir, tā noteikti jāizmanto. Pirms pāris nedēļām biju Anglijā, Londonā, lielā seminārā. Piedalījās 4 — 5 tūkstoši cilvēku no daudzām valstīm. Galvenā doma, kas palika atmiņā no semināra, ir — saprast cēloņus bailēm, neērtības sajūtai, kas rodas, kad kāds jāuzrunā. Cilvēki sevi ierobežo, netic, ka var. Viss notiek galvā. Vispār pēdējā pusotra mēneša laikā mana dzīve ir pagriezusies par 180 grādiem, seminārs to pagrieza vēl par simtu. Taču nākotni saskatu te, Latvijā, pagaidām — Rīgā, bet Skrīveros atgriezīšos noteikti. Man nav nekas pret Latviju kā valsti, bet ir iebildumi pret sistēmu. Arī cilvēki te ir labi, tas nekas, ja dažkārt varbūt ir slikts garastāvoklis. Pazīstu daudzus ārzemēs dzīvojošos, kuri grib atgriezties, jo mājas tomēr ir mājas.
Patīk dinamika
— Ja ir kāds brīvs brīdis, ko tu dari?
— Ja ir brīva diena, to gribas saturīgi piepildīt. Patīk lasīt filosofiskas grāmatas, kas attīsta prātu, domāšanu un labāk palīdz sevi izprast. Nu, piemēram, ir tāda lieliska grāmata “Mūks, kurš pārdeva savu ferrari” un līdzīgas. Nezinu, kāpēc jaunieši nelasa grāmatas. Tā taču ir tik laba iespēja sevi attīstīt, iepazīt. Bet vispār mūsdienās ir nereāli daudz iespēju, tikai jāgrib un jādara. Vasarā cenšos atpūsties ar draugiem, darīt kaut ko ekstrēmāku. Man patīk dinamika, būt kustībā, ja diena pavadīta dīkā, tad liekas — ārprāts, neko neesmu izdarījis, kaut kas jāizdomā.
— Vai tev ir svarīgi, kādi cilvēki ir līdzās?
— Pēdējā laikā ir izveidojies īpašs draugu loks. Ar kādiem cilvēkiem pavadi laiku, tāds arī pats lēnām kļūsti. Kā man teica viens čoms: ja būsi kopā ar pieciem dzērājiem, tad ar laiku kļūsi par sesto. Man draugi ir uzņēmēji, arī vienkārši mērķtiecīgi cilvēki. Ir ļoti labi būt tādu vidū. Ja ir pieci uzņēmēji, būšu sestais. Šobrīd man ļoti daudz nākas komunicēt ar mana vecuma jauniešiem. Esmu novērojis, ka daudziem divdesmit gados nav mērķa, nezina pat virzienu, ko vēlas iesākt. Ja pajautā, ko vēlies sasniegt tuvākā gada laikā, bieži atbilde ir — nezinu. Vai arī: pabeigšu skolu, tad redzēs. Pabeidz augstskolu, ir 22 vai 23 gadi, un pēkšņi esi nulles punktā, kad jādomā, ko darīt? Labi, ja, esot praksē, esi nolūkojis darbavietu.
— Ko tu varētu ieteikt jauniešiem, kā veiksmīgāk izvēlēties jomu, ar ko saistīt savu nākotni?
— Izvēloties jebkuru profesiju, vispirms ieteiktu aiziet pie šajā profesijā praktizējošiem pārstāvjiem, pajautāt, kāda ir reālā darba ikdiena. “Ēnu diena” arī ir ļoti laba lieta, kad var ielūkoties profesiju “virtuvē”. Un mūsdienās vispār ir tik daudz iespēju! Dažādas mācības, semināri, kursi, turklāt daudz kas no tā visa ir bez maksas. ◆
