Kas svarīgāks — liela uzņēmuma biznesa intereses vai zemnieks ar 15 govīm, kuras savukārt ir viņa bizness un vienīgais izdzīvošanas avots?
Kas svarīgāks — liela uzņēmuma biznesa intereses vai zemnieks ar 15 govīm, kuras savukārt ir viņa bizness un vienīgais izdzīvošanas avots? Pārdomas par to radās, vairāk nekā nedēļu iedziļinoties mežizstrādes firmas “Latsin” un Iršu pagasta zemnieku saimniecības “Krastmaļi” saimnieku konfliktā.
Šis ir stāsts par to, kā lauku cilvēki savas uzticēšanās un paļāvības dēļ kļuvuši par liela uzņēmuma noteiktās situācijas ķīlniekiem. Taču “Krastmaļu” saimnieki nevēlas samierināties ar notiekošo un mēģina turēties pretī lielajam uzņēmumam, kurš uz laiku kļuvis par nevēlamu kaimiņu.
“Iekrīt” paļāvības un uzticēšanās dēļ
Maija Lejiņa ar vīru uz Iršu pagasta “Krastmaļiem” pārcēlās pirms piecpadsmit gadiem un sāka veidot tur savu saimniecību. “Toreiz ceļš uz mūsmājām bija tik slikts, ka pat zirga pajūgā pa to knapi varēja izbraukt. Toreizējais saimniecības priekšnieks Tālis Kalniņš mums iedeva transportu, un mēs saviem spēkiem par pašu līdzekļiem salabojām ceļu līdz mājām,” stāsta Lejiņas kundze. “Krastmaļi” šī ceļa galā ir pēdējās mājas, tālāk ir grants karjers, tāpēc, lai katru reizi, kad pagastam nepieciešama grants krava, Lejiņiem nebūtu jālūdz atļauja braukt pa viņu ceļu, saimniecības vadītājs to lūdza reģistrēt kā servitūta ceļu. Tātad — koplietošanas.
Paļāvība un uzticēšanās pēc vairāk nekā desmit gadiem izrādījās liktenīga. Blakus “Krastmaļiem” ir mežs, kuru savulaik vēlējās privatizēt arī Lejiņas kundzes ģimene. Taču pagastā atteica, jo pašvaldībai vajadzēja naudu, nevis sertifikātus. Mežs pirms pāris gadiem pārdots izsolē kādam citam. Pa šo laiku mežam mainījušies īpašnieki, un pēdējais nu nolēmis kokus izcirst, uzticot šo darbu veikt uzņēmumam “Latsin”.
Līdz salam gaidīt nevar
Te nu arī sākās “Krastmaļu” māju iedzīvotāju likstas. Pirms piecpadsmit gadiem taisītajam grants ceļam nav tik stipras pamatnes un seguma, lai pa to regulāri brauktu lielās kokvedējmašīnas. Īpaši rudenī, kad zeme un ceļi ir slapji. Katrs kokiem piekrautas kravas mašīnas reiss padara šo ceļu arvien neizbraucamāku.
“Jau tajā brīdī, kad mežizstrādātāji vēl tikai veidoja kokmateriālu krautuvi līdzās mūsu pagalmam, lūdzām “Latsin” meistariem izvest kokus pa citu ceļu. Tas ir iespējams, jo no cirsmas ceļš ved arī pretējā virzienā. Ja viņi pagaidītu līdz salam, tad mums nebūtu pretenziju, ja brauktu pa ceļu gar mūsu mājām. Tā vismaz to nesabojātu. Taču mūs neviens neuzklausīja,” izmisumā bija Lejiņas kundze.
Apdraudēta saimniecības nākotne
No laba, izbraucama ceļa atkarīgs “Krastmaļu” saimniecības liktenis, jo katru otro dienu mājas pagalmā ieripo piena pārstrādes uzņēmuma mašīna, lai paņemtu apmēram 400 litru piena, kas izslaukts no 15 govīm. Ja piena mašīna pagalmā nevarēs iebraukt, pustonna piena būs jāizlej grāvī un jādomā par ganāmpulka samazināšanu vai pat saimniecības likvidēšanu, jo būs zaudēts vienīgais ienākumu avots.
“Govis kļuvušas tramīgas, jo sākumā vismaz nedēļu dienu un nakti mežā rūca motorzāģi un mežizstrādes tehnika. Pāris dienu pēc tam, kad no meža izlīgoja viena kokmateriālu krava pēc otras, samazinājies arī izslaukums. Govis baidās no lielajām mašīnām, kuras regulāri brauc garām aplokam. Lai ziemā varētu uzturēt ganāmpulku, ir pēdējais laiks iztīrīt arī dīķi, no kura ņemam ūdeni lopu dzirdināšanai. Tā mūsu saimniecībā ir vienīgā ūdens ņemšanas vieta dzīvnieku vajadzībām. Dīķa tīrīšanai tehnika jau sarunāta, bet, lai to paveiktu, uz laiku būs jānosprosto ceļš, pa kuru “Latsin” ved kokus. Diemžēl par sadarbību un mierīgu līdzāspastāvēšanu vienoties nespējam,” stāsta “Krastmaļu” saimnieki.
Lejiņi brīdināja “Latsin” mežizstrādes meistaru par nepieciešamību tīrīt dīķi, taču pretī saņēma vien draudus, ka zemniekiem būs jāmaksā par uzņēmuma dīkstāvi, ja tas kokus nevarēs izvest. Bet arī zemniekam ir tiesības prasīt uzņēmumam kompensāciju par grāvī izlieto pienu, izslaukuma samazināšanos, lopiem radīto stresu vai pat ganāmpulka likvidēšanu, ja ziemā govīm pietrūks ūdens. Vai noteikumus var izvirzīt tikai tāds uzņēmums, kurš gadā apgroza vairākus simtus tūkstošus latu un tiek godināts kā viens no lielākajiem nodokļu maksātājiem Aizkraukles rajonā? Vai neliela pagasta vidēja zemnieku saimniecība nav tāda pati nodokļu maksātāja ar tādām pašām biznesa un izdzīvošanas tiesībām?
“Krastmaļu” saimniekiem tomēr pietika drosmes stāties pretī mežizstrādātājiem, un to spieda darīt arī rūpes par saimniecības lopiem. Nedēļas sākumā uz saimniecību atveda dīķa tīrīšanas tehniku, pārraka ceļu, lai novadītu ūdeni un iztīrītu dūņas. Sarūpēts arī buldozers, kurš tūlīt nolīdzina izrakto zemi. Uz laiku kokvedējmašīnu plūsma apstājusies, taču Lejiņas kundze domā, ka, tiklīdz lielā tehnika būs projām, kokus vedīs atkal.
Servitūts ļauj braukt visiem
Uzņēmuma “Latsin” direktors Varis Sīpols “Staburagam” atzina, ka šī konflikta pamatā ir tikai emocijas: “Kad mums nozog kokmateriālus, neviens neprasa, pa kuru ceļu zagļi tos izved. Vai kaut viena nozagtā koku krava ir atrasta? Nav! Mēs darām savu darbu un maksājam nodokļus, bet saņemam par to pārmetumus.” Sīpola kungs uzskata, ka uzņēmumam ir tiesības izmantot koplietošanas ceļu. “Protams, mēs respektēsim iedzīvotāju intereses un dienās, kad līs, kokus nevedīsim,” piebilda uzņēmuma direktors.
Kad “Staburags” pirmo reizi bija “Krastmaļos”, ceļš vēl bija labs, jo kokvedējmašīnas savu posta darbu vēl nebija sākušas. Taču, kad Lejiņu mājas pagalmā iegriezāmies otrreiz, vietām pa ceļu laipojām, lai tikai nesabojātu automašīnu. Pāris vietās bija izveidojušās pamatīgas bedres, un lielāka lietusgāze pārvērstu ceļu neizbraucamā dubļu jūrā. Lielākajā bedrē gan varēja ieraudzīt akmens šķembas, taču tās ar lielo mašīnu riteņiem bija iemīcītas dubļos, nevis izlīdzinātas.
Labu ceļu vajag šodien
Uzņēmums “Latsin” sola pēc koku izvešanas salabot ne tikai koplietošanas ceļu līdz “Krastmaļu” mājām, bet arī pagasta ceļu, kuru lielās kravas mašīnas arī jau krietni sabojājušas. Mežizstrādes meistars Jānis Lūsis “Staburagam” skaidro: “Otrs ceļš, pa kuru varētu izvest kokmateriālus, ir kilometru garāks, un tas krietni sadārdzina koksnes izvešanu, tur nav arī piemērotas vietas kokmateriālu krautuves izveidošanai, tāpēc braucam gar “Krastmaļu” mājām. Iršu pagasta padomē esam iesnieguši garantijas vēstuli, kurā apņemamies ceļu salabot.”
Līdzīgu vēstuli piedāvāts parakstīt arī “Krastmaļu” saimniekiem, taču viņi atteicās to darīt. “Protams, ka mēs to neparakstījām! Gribējām vēstulei pievienot piebildi, lai kokus izved tikai tad, kad būs uzsalis. Ar to savukārt nebija mierā mežizstrādātāji. Taču kā viņi nesaprot, ka mums šo ceļu izbraucamu vajag šodien, nevis pēc tam, kad visi koki būs aizvesti! Sestdien piena savācējmašīnas vadītājs mūs jau brīdināja: ja pagalmā iebraukt nevarēs, pienu nepaņems,” stāsta Maija Lejiņa.
Jūt pagasta atbalstu
Uzzinājis par “Krastmaļu” māju saimnieku un uzņēmuma “Latsin” konfliktu, izvērtēt situāciju saimniecībā ieradās arī Iršu pagasta padomes priekšsēdētājs Pēteris Keišs. Gan tur redzētais, gan arī uzņēmuma darbinieku attieksme viņu sadusmoja, jo šī nav pirmā reize, kad mežizstrādātāji pagastā sabojā ceļus. Un vēlāk ne reizi vien pagastam tie bija jālabo par saviem līdzekļiem. Neko labu par uzņēmumu neliecina arī garantijas vēstules iesniegšana. Tā nosūtīta pa faksu kā maznozīmīgs papīrs, taču pašvaldībai tas ir vienīgais dokuments, ar kuru pamatojot var prasīt, lai uzņēmums izpilda savas saistības.
Vakar kārtējo reizi sazinājāmies ar “Krastmaļu” māju saimniekiem, lai uzzinātu, kā viņiem klājas. Maija Lejiņa sacīja, ka vēl nekas nav beidzies. Pēc saimnieku sāktajiem dīķa tīrīšanas darbiem un pašvaldības vadītāja iesaistīšanās mežizstrādātāju aktivitātes nedaudz pierimušas, taču darbi mežā turpinās. Tas nozīmē, ka lielās kokvedējmašīnas vēl brauks, tāpēc jālūdz augstākie spēki, lai turpmākajās dienās nelītu, jo tad ceļš pārvērstos dubļu jūrā.
