Aizvakar Skrīveros, Dīvajas ielā, sastapu kādu vecāku vīru. Viņš bezpalīdzīgi stāvēja lauka malā un turēja rokās saišķi sakaltušu aveņu stādu.
Aizvakar Skrīveros, Dīvajas ielā, sastapu kādu vecāku vīru. Viņš bezpalīdzīgi stāvēja lauka malā un turēja rokās saišķi sakaltušu aveņu stādu. Pirms pāris dienām dārzā zaļojusi rinda šopavasar stādītu aveņu, bet kādam, šķiet, tās traucējušas. Liela daļa aveņu dēstu nu izrautas un nomestas turpat zemē. Kā lielā niknumā plosītas, vairākas pat salauztas sīkos zariņos. Karstajā saulē tās nu sažuvušas un gājušas bojā. Tikai rudenī to vietā varēs iedēstīt citas.
Sirmais vīrs ilgi domāja, kam gan varēja traucēt nelielie dēsti. Visdrīzāk nevienam. Posta darbu varēja paveikt vien bravūrīgi puišeļi, kuri dzīvo šajā ielā. Dīvajas ielā nav ne veikalu, ne bāru, kur alkohols varētu apdullināt kāda prātu, vien omulīgas privātmājas, kuras slīgst ziedošos dārzos.
Diemžēl noposta ne tikai kāda stādīto dārzu. Cik bieži nav redzētas izpostītas puķudobes, pat izdemolētas kapsētas. Vainīgie, ja arī tādus atklāj, nespēj paskaidrot, kāpēc tā rīkojušies.
Šādos gadījumos bieži vien mēdz vainot televīziju, kura rāda vardarbību, liekot to uztvert gluži vai par dzīves nepieciešamību. Taču televīzijas pārraides visbiežāk vēro ģimenes lokā, kur iespējams palīdzēt interpretēt redzēto.
Bieži vaino arī skolu, sak’, skolotāji jaunatni pietiekami nepieskata. Tomēr, manuprāt, vaina meklējama ģimenē, kura visbiežāk mīt omulīgā mājiņā ziedoša dārza vidū…
Pavisam drīz ienāksies raža, atkal sarosīsies zagļi, bet sievas un vīri satiekoties spriedīs par vairāk vai mazāk oriģinālām zagļu ķeršanas metodēm. Laiks mainās, bet problēmas paliek.
