Tieši tāpat kā starp mājas suņiem un kaķiem, diezgan liela atšķirība ir arī starp kaķu un suņu mīļotājiem.
Tieši tāpat kā starp mājas suņiem un kaķiem, diezgan liela atšķirība ir arī starp kaķu un suņu mīļotājiem.
Kaķu saimniekiem ir stiprāka nosliece uz neatkarīgām domām un rīcību. Māksliniekiem patīk kaķi, karavīriem patīk suņi.
Daudz cildinātais “grupas lojalitātes” fenomens ir tāls un svešs gan kaķiem, gan viņu mīļotājiem. Ja jūs esat sabiedrisks cilvēks, kompānijas dvēsele, “savs puisis” vai radīts komandai, iespējams, jūsu mājās kaķis nebūs saritinājies kamīna priekšā. Ambiciozi jauni veiksmīgi cilvēki — karjerists, censonīgs politiķis, profesionāls futbolists — nav tipiski kaķu īpašnieki. Ir grūti iedomāties regbija spēlētāju ar kaķi klēpī — daudz vieglāk iztēloties, kā viņš izved pastaigā suni.
Tie, kuri pētījuši kaķu un suņu īpašniekus kā divas atšķirīgas grupas, uzskata, ka viņu noslieces dalās arī pēc dzimuma. Sievietēm ir lielāka tieksme pēc kaķiem. Tas nepārsteidz, ja ņem vērā cilvēces evolūcijas laikā izveidojušos darba dalīšanu. Aizvēsturiskie vīrieši specializējās medībām grupās, kamēr sievietes vāca barību un audzināja bērnus. Šīs atšķirības radīja vīriešu “bara mentalitāti”, ko sievietēm novēro daudz mazāk. Vilki, mājas suņu savvaļas senči, arī bija bara mednieki, tādēļ mūslaiku suņiem ir daudz vairāk kopīga ar vīriešiem nekā ar sievietēm. Pret sievietēm noskaņots cilvēks sievietēm un kaķiem varētu pārmest biedriskuma trūkumu, pret vīriešiem noskaņots — ka vīrieši un suņi ir gangsteri.
Strīds nekad nebeigsies — kaķu patstāvība un individuālisms pret suņu biedriskumu un draudzīgumu. Patiesībā ir daudz cilvēku, kuri vienlīdz labi jūtas gan kaķu, gan suņu sabiedrībā. Un mums visiem vai gandrīz visiem raksturā ir gan kaķu, gan suņu elementi. Dažreiz mums ir tāds noskaņojums, ka gribam būt vieni un domīgi, bet citreiz vēlamies būt trokšņainas kompānijas centrā.
(“DELFI”)
