Pēc skaistumkonkursa “Mis un Misters Aizkraukle” vairāki pasākuma apmeklētāji nebija apmierināti ar žūrijas vērtējumu un jautāja man, kā tiek pieņemts lēmums.
Pēc skaistumkonkursa “Mis un Misters Aizkraukle” vairāki pasākuma apmeklētāji nebija apmierināti ar žūrijas vērtējumu un jautāja man, kā tiek pieņemts lēmums. Tā kā nekā slēpjama tur nav, gribu to paskaidrot laikrakstā.
Stundu pirms konkursa žūrijas komisija tiekas ar konkursa dalībniekiem un iztaujā viņus par dažādām lietām, lai par katru rastos individuāls priekšstats. Žūrijai tā ir pirmā tikšanās ar jauniešiem.
Dodoties vērtēt nākamos jauniešu iznācienus uz skatuves, komisijas locekļiem jau ir neliels priekšstats par katru pretendentu. Tas nostiprinās vai mainās, vērojot meiteņu un puišu turpmāko sniegumu. Līdz pretendentu apspriešanai katram no žūrijas jau ir izveidojusies pārliecība, kurš varētu būt nominējams galvenajiem tituliem.
Tomēr šis konkurss ar trijiem iznācieniem (iepazīšanās, peldkostīmi, džinsu deja) žūrijas komisijai vēl nebija pietiekams, lai viss būtu skaidrs. Pilnīgāku priekšstatu mēs būtu guvuši, redzot meitenes skaistajās baltajās kāzu kleitās un puišus gaišajos uzvalkos. Diemžēl žūrijai vērtējums bija jāsagatavo jau līdz tam. Daži žūrijas locekļi, kā paši vēlāk teica, pēc vakartērpu iznāciena būtu balsojuši citādi. Vienīgi aģentūras “Mis Latvija” direktore Inta Fogele deklarēja, ka viņai nekas vairāk nav jāredz — tikai iznāciens peldkostīmos…
Līdz šim konkursos, kuros esmu bijusi žūrijā, atklāta ietekmēšana, par kuru būtu jābalso, nav notikusi, lai gan vāji slēpta neobjektivitāte ir izpaudusies, vēloties izvirzīt savējo tāpēc vien, ka strādā vienā iestādē, pazīst pretendenta vecākus vai vienkārši ir no tās pašas apdzīvotās vietas. Tomēr panākt vēlamo neobjektīvajiem vērtētājiem nav izdevies.
Kā notiek balsošana? Dažādi. Vienu gadu viedoklis bija tik pārsteidzoši līdzīgs, ka pat nevajadzēja balsot. Pērn balsojām, paceļot roku par sev tīkamāko pretendentu. Šogad katrs žūrijas komisijas loceklis nosauca titulu īpašniekus pēc numuriem, un komisijas priekšsēdētāja vietniece tos pierakstīja. Saskaitot balsis, noteicām uzvarētājus. No deviņiem komisijas locekļiem par Lailu Unguri kā “Mis Aizkraukle” balsoja septiņi, par Lāsmu Līcīti kā “Vicemis Aizkraukle” — seši. Tātad vairākums. Citāda situācija bija, balsojot par misteriem. Valdis Paškevičs ieguva tikai vienu balsi vairāk nekā Jānis Krilkovs. Tas par vērtēšanu. Gribu paust savu viedokli par šādiem konkursiem vispār. Šis pasākums ir viens no skaistākajiem gadā, to gaida, izpērk biļetes, bet paradoksāli — dalībnieki uz to gandrīz vai aiz rokas jāvelk! Vai mūsu pašu rajonā nav skaistu jauniešu? Ir, desmitiem un simtiem! Bet sarunā ar žūrijas komisiju dalībniece no Bauskas atklāti atzīst, ka viņa aizkraukliešu pierunāta piedalīties…
Man nav pieņemams arī tas, ka šis konkurss arvien vairāk sāk komercializēties ne tikai Latvijas mērogā, bet arī Aizkrauklē. Protams, bez finansiāla atbalsta šodien nevienu līdzīgu pasākumu sarīkot nevar, bet jābūt tomēr mēra izjūtai. Pat aģentūras “Mis Latvija” direktore Inta Fogele bija pārsteigta, ieraugot žūrijas komisijā pa diviem pārstāvjiem no sponsoriem — Hipotēku bankas un firmas “Maxi Elektronika” — un novada domes. Rezultātā lielāko balvu — televizoru — konkursā saņēma nevis kāds no uzvarētājiem vai vismaz skatītāju par simpātiskākajiem izraudzītajiem jauniešiem, bet tikai labvēļiem iepatikusies dalībniece.
Ar žūrijas komisijas lēmumu nebija apmierināta un atklāti mums to pauda konkursa organizatore Vanda Arnta—Laizāne, argumentējot savu viedokli ar to, ka viņa vēlas aizkraukliešu uzvaru arī Latvijas mērogā. Tieši to pašu gan vēlas ikviens, kurš balso, pieņem lēmumu vai sēž zālē. Nav jau nekādas citas ieinteresētības.
Fogeles kundze uzskata, ka reti kurā rajonā žūrijas komisijā 90 procentu ir vietējie kā Aizkrauklē. Viņasprāt, tad lēmums nevar būt pilnībā objektīvs. Kad jautāju Arntas—Laizānes kundzei, kāpēc viņa neizraugās neatkarīgu ekspertu komisiju, viņa atbildēja, ka Aizkraukles rajonā nav neviena (!) speciālista, kurš spētu profesionāli novērtēt konkursantus… Ja jau mēs tādi “neprašas”, varbūt “izrakstīt” vērtētājus no Rīgas vai pat no ārzemēm?
* * *
Daža laba pirmais mēģinājums rīkoties pēc principa “kurš maksā, tas pasūta mūziku”, manuprāt, neizdevās. Gribētos, lai tā nenotiktu nekad, jo nav patīkami žūrijai, vismaz man, dodoties projām no zāles, nepelnīti dzirdēt aizvainojošas replikas.
