Šodien 26 valstu pārstāvji sacentīsies Eirovīzijas dziesmu festivālā. Deviņi dalībnieki dziedās savas valsts valodā, taču viņu vidū nebūs Latvijas pārstāvju.
Šodien 26 valstu pārstāvji sacentīsies Eirovīzijas dziesmu festivālā. Deviņi dalībnieki dziedās savas valsts valodā, taču viņu vidū nebūs Latvijas pārstāvju.
Bieži diskutējam par nacionālo pašapziņu, par valsts valodas godā celšanu, bet prakse rāda, ka nereti tās ir tikai skaistas runas.
Vai tiešām mēs būtu sliktāki, ja dziedātu latviski? Vai tikai angļu valodā varam gūt panākumus? Arņa Medņa izgāšanās pirms diviem gadiem liecina, ka arī angliski dziedot vari palikt gandrīz pēdējais.
Neesmu angļu valodas noliedzēja, taču Latvijas priekšnesums angļu valodā šķiet kārtējā lielo valstu atdarināšana. Redz, mēs arī mākam angliski! Prast valodu nav nekas slikts, taču šīs zināšanas, ja jau tik ļoti gribas, varēja demonstrēt (kā dažas citas valsts dziedātāji), beigās nodziedot vienu pantu angliski. Kas gan tur slikts, ja, piemēram, portugāļi vai francūži dzirdētu, kā skan latviešu valoda? Iespējams, dažu valstu iedzīvotāji nemaz nezina, ka mums ir pašiem sava valoda.
Manuprāt, festivāls neko nezaudētu, ja katras valsts pārstāvis dziedātu dzimtajā valodā. Tagad iznāk, ka Eiropa — tā ir Anglija.
Valoda ir katras tautas galvenā pazīme. Rodas iespaids, ka mēs no tās kautrējamies. Komponists Pēteris Vasks saka: “Man bieži ir ļoti liels kauns par latviešu tautas kalpa gara godā celšanu: ko mēs varam — maza tautiņa, kam vajadzīga mūsu valoda? Tā ir kalpu domāšana — neticība pašiem sev.”
Varbūt kādreiz visus mūžam nepadarāmos darbus vajadzētu nolikt malā un palasīt tautasdziesmas. Tajās ievīta cauri gadsimtiem nākusī tautas gudrība:
“Smejat, ļaudis, dziesmu manu,
Valodiņas nesmejat:
Dziesmu dziedu, kādu gribu,
Valodiņa Dieva dota.”
