Spirdzinošā atvasaras rītā dodos uz centra pusi. Daba mostas. Nē! Šķiet — tā nemaz nav gulējusi, bet katru mīļu brīdi — diena vai nakts, vakars vai rīts — bijusi nomodā.
Spirdzinošā atvasaras rītā dodos uz centra pusi. Daba mostas. Nē! Šķiet — tā nemaz nav gulējusi, bet katru mīļu brīdi — diena vai nakts, vakars vai rīts — bijusi nomodā. Ne jau stresaina bezmiega dēļ, ne tādēļ, ka paveikts kas slikts vai moka sirdsapziņa. Šis nomods ir visā dzīvajā. Katrs koks, ik zāles stiebrs, Daugavas vilnītis čalo: cilvēk, es esmu, lai arī tu būtu! Es esmu, lai tu saprastu kalpošanas prieku. Neraus tikai sev! Dod! Kalpo!
Cik vienkāršs, bet sekunžu miljardos pārbaudīts dzīves jēgas modelis! Tas darbojas! Pēkšņi ceļmalā milzīgs “lielu atziņu” sološs plakāts “Valsts kalpos cilvēkam”.
Tātad līdzšinējās institūcijas, ko gadsimtiem saucam par valsti, nav kalpojušas cilvēkam, tautai. Kā vārdā lozungi šķiesti? Priekšgājēji meloja, mēs — nē, beidzot valsts kalpos cilvēkam. Ministrijas varbūt atcerēsies vārda tulkojuma jēgu — kalpošana.
Plakāts ar solījumu “kalpot” ātri aizzib gar mašīnas logu. Mūžzaļie priežu meži bez vārdiem, bet ar klusu šalkoņu saka: “Mēs jau kalpojam!”. Pļavas un lauki, ūdeņi un pat vēji debesīs piebalso: mēs arī! Cilvēk, un tu?
Andis Zālītis Pļaviņās
