Jūnija sākumā Aizkraukles Svētās Terēzes no Bērna Jēzus Romas katoļu baznīcas un četru citu Aizkraukles puses draudžu priesterim Andrim Blūmam apritēja 20 priesterībā pavadītu gadu.
Mazbērnus
nesagaidīt
Vai priesterība ir darbs? Priesteris Andris atbild ar pretjautājumu — vai ķirurga profesija ir darbs? Ne operēt, ne bērnus skolā mācīt nevar bez izjūtas, kas tas ir aicinājums. Tāpat ar kalpošanu baznīcai. Bērnībā vecāki, lai arī ticīgi, nemudināja mācībām garīgajā seminārā. Labs piemērs no mazotnes bija Viļānu katoļu baznīcas priesteris, kurš nu jau mūžībā, Jāzeps Gugans. Vecā gadagājuma priesteris, pēc dabas ļoti labestīgs cilvēks, kalpoja baznīcai laikā, kad laukos tādus sauca par baznīckungiem.
Kad Andris Blūms vecākiem paziņoja savu lēmumu, viņi apmulsuši un teikuši: ‘‘Nu tad esi labs priesteris, lai mums nav kauns par tevi.’’
Vienīgais dēls ģimenē, līdz ar to cerība pēc gadiem auklēt mazbērnus zudusi. Arī lielu palīdzību ikdienā vecāki nevarēja gaidīt. Bet pirms tam puisis strādājis kolhoza garāžās, patikuši dzelži, tehnikas remonts. Vidusskolas laikā trīs vasaras nostrādājis par kombainieri un domājis mācīties Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā par inženieri. Bet saklausījis sevī Dieva balsi. Galīgo lēmumu Andris pieņēma dienesta laikā, divus gadus iekšlietu sistēmā apsargājot ieslodzītos.
Apsargā
cietumniekus
Garīgo semināru apmeklējis vēl tajā laikā, kad visu kontrolēja Valsts drošības komiteja. Viņu centās pierunāt aiziet no semināra, piesolot labu darbu un dzīvokli Rīgā. Papīrus neparakstījis, par to nosūtīts uz Kazaņu apsargāt stingrā režīma cietumu. Slep-
kavas, bandīti. Pēc pusgada, pārkāpjot reglamentu, aprunājies ar ieslodzītajiem. Pēc kādas sarunas ar sirmu vīru, slepkavu, kuram no piecpadsmit ieslodzījuma gadiem bija atlikuši divi, doma pievērsties garīgajai dzīvei nostiprinājās vēl pamatī-
gāk. Kad jautājis vi-
ņam, ko darīs pēc soda izciešanas, vīrs atbildējis — paņemšu labu pantu un iešu mājās, ar to domājot cietumu. Toreiz gados jaunais Blūms sapratis, ka ar savu kalpošanu Dievam šādiem cilvēkiem parādītu ceļu, kā kļūt labākiem.
Baznīckungu laiki pagājuši
Andris Blūms 1984. gadā iestājies Garīgajā seminārā Rīgā. Tā kā mācības notika krievu valodā, semināru apmeklēja nākamie priesteri no visas Padomju Savienības. Kolēģi ir Odesā, Žitomirā, Kijevā.
Pagājis divdesmit gadu, bet priesteris teic, ka tas vēl nav nekas īpašs. Varbūt pēc pieciem gadiem būtu lielāks iemesls atzīmēt šo dienu — 2. jūniju, kad saņēmis priesterības sakramentu. Ierasts, ka priesteri, ja pats to nevēlas, dzimtajā draudzē kalpot nenorīko. Vietējie viņu pazinuši vēl bērnībā ar visām viņa blēņām, delverībām. Noticis izņēmums, un kardināls Pujats norīkojis viņu divus mēnešus aizvietot saslimušo Viļānu draudzes prāvestu.
Arhibīskaps pēc saviem ieskatiem priesteri var norīkot uz jebkuru vietu, tāpēc divdesmit gados Blūma kungs kalpojis Rīgas Sāpju Dievmātes draudzē, Aizkraukles pusē 1994. gadā, kad pirms piecpadsmit gadiem sāka jaunās baznīcas būvi. Tad Aizkrauklē lūgšanas notikušas celtnieku vagoniņā. Dzīvojis toreiz Jaunjelgavā, kalpojis arī šīs pilsētas un Kokneses, Iršu, Skrīveru, Vecbebru un Daudzevas draudzē. Tad sekoja darbs Rīgas Svētā Antona Romas katoļu baznīcā, Svētā Franciska draudzē, Salaspils baznīcā un atkal Aizkrauklē.
Arī šobrīd kalpo Aizkraukles, Kokneses, Skrīveru, Vecbebru un Iršu draudzē.
Kas mainījies šo divdesmit gadu laikā? Attiecības starp draudzes locekļiem un prāvestu kļuvušas demokrātiskas. Agrāk visu teikto pieņēma kā neapstrīdamu patiesību, nu cilvēkiem patīk uzdot jautājumus, izzināt. Baznīckungu laiki ir pagājuši. Pats sevi vērtējot, priesteris Andris atzīst, ka dzīves pieredze viņu, kurš amatu sāka pildīt 25 gadu vecumā, padarījusi mierīgāku, protošu ieklausīties. Pagājis jaunības maksimālisma laiks, kad visu uztvēra tikai kā baltu un melnu.
