Kopš jūlija Aizkraukles, Skrīveru, Iršu, Kokneses un Vecbebru Romas katoļu draudzes prāvesta pienākumus pilda Māris Ozoliņš, kurš iepriekš kalpoja Rīgas Sv. Terēzes no Bērna Jēzus draudzē. Par priesteri viņš iesvētīts 2002. gada
8. decembrī. Māris Ozoliņš teic: “Vēl joprojām mācos kalpot.”
Baznīca atvērta
visiem
— Pastāstiet par sevi — kur ir jūsu dzimtā puse, kur esat mācījies?
— Esmu dzimis Rīgā, bet vēlāk kopā ar vecākiem pārcēlāmies dzīvot uz Pabažiem pie Saulkrastiem. Pēc vidusskolas beigšanas mani iesauca padomju armijā, un pēc tās piecus gadus studēju pedagoģiju Latvijas Universitātē, tad pārgāju uz teoloģijas studijām un beidzot iestājos Katoļu garīgajā seminārā. Kopumā studēju 12 gadus. Par priesteri tiku iesvētīts 2002. gada 8. decembrī.
— Kad apzinājāties, ka esat aicināts kalpot?
— Par Dievu mēs visi šad tad domājam kā par augstāku spēku vai saprātīgu būtni. Arī es tāpat domāju, līdz lūgšanas laikā piedzīvoju reālu Svētā Gara mīlestības klātbūtni. Es piedzīvoju, ka Dievs ir Jēzus Kristus, un šo pieredzi ieguvu, esot kopā ar draugiem kristiešiem lūgšanās. Kalpošana ir neatņemama kristīgās dzīves daļa katram ticīgajam. Es vēl joprojām mācos kalpot.
— Pēdējos gados modes lieta ir laulāties baznīcā, kristīt bērnus, nereti arī tad, ja cilvēki nemaz nav ticīgi. Kāda ir jūsu attieksme?
— Kristības, laulības un citi sakramenti ir domāti cilvēkiem, un Kristus tos vēlas dāvāt katram. Problēma rodas, ja cilvēki grib saņemt sakramentus, nemaz nezinot, kas tie ir un ko tie sniedz. Kāds varbūt domā, ka kristība ir kāds rituāls, kas jāizpilda pār bērnu, lai viņam būtu labāka veselība. Baznīca ir atvērta visiem, bet jārēķinās, ka sakramentu saņemšanai ir jāgatavojas un, protams, jāpiedzīvo paša Dieva aicinājums sekot Kristum.
Kristīgā kultūra — aizraujoša un bagāta
— Kas jums ir patīkamākais un kas apgrūtinošākais kalpojot?
— Lielākais prieks kalpojot — piedzīvot, ka Dievs ir klātesošs un pats darbojas tavā kalpošanas procesā, nepatīkamākais — palikt kalpojot vienam, kad nav blakus citu kristiešu draudzīgā atbalsta. Aizkraukles draudzē pagaidām šāda atbalsta netrūkst.
— Kad un no kurienes pirmo reizi devāties svētceļojumā uz Aglonu? Kā laika gaitā mainījušies šie svētki?
— Pirmo reizi svētceļojumā uz Aglonu, ja nemaldos, devos 1995. gadā. Gāju kopā ar gandarītāju grupu no Rīgas katoļu ģimnāzijas dominikāņu tēva Vladislava Lapeļa vadībā. Ceļā bijām 12 dienu. Gadu gaitā Aglonas svētki bijuši dažādi — sasaistīti ar jauniešu dienām, ir bijuši koncerti un citas kultūras un reliģiskas aktivitātes. Gribas pateikties priesterim Daumantam Abrickim un bīskapam Jānim Bulim, ka Aglonas infrastruktūra kļūst arvien sakoptāka. Aglonas svētkos man allaž patīk 13. augusta vakars un nakts vigīlija, kurā piedalās svētceļnieki, kas sasnieguši savu svētceļojuma galamērķi un slavē Dievu. Tāpat vienmēr aizraujoša ir arī svētceļnieku Svētā mise un, protams, Krusta ceļš un Dieva tautas procesijas.
— Kā vērtējat Kristus Karaļa kalna veidošanu? Kā ticīgajiem to vajadzētu uztvert?
— Kristus Karaļa kalns man atgādina kaut ko starp Disnejlendu un “Lido” atpūtas parku, vislabāk šo kalnu, manuprāt, varētu izmantot, ja tur ierīkotu vienu vai otru.
— Esat bijis arī Rīgas katoļu ģimnāzijas direktors. Kādas ir tās būtiskākās atšķirības no mācībām parastā skolā?
— Katoļu skolā ir obligāta ticības mācība un piedalīšanās dievkalpojumos, pasākumi un nometnes ir kristīgi orientētas, piemēram, izlaiduma tēma būs nevis “Taureņu lidojums”, kā varētu būt parastā skolā, bet “Cerības spārni”, kurā runās par cerības tikumu. Katoļu skolā bērni tiek ievadīti katoliskās morāles pamatos un, pats būtiskākais, cilvēka izpratnes konceptā, proti, kristīgais uzskats par to, kas ir cilvēks, ir citāds nekā pasaules ideoloģijās. Kristīgā pedagoģija ir balstīta kristīgajā antropoloģijas izpratnē.
— Vai, jūsuprāt, būtu jāievieš Bībeles mācība vispārizglītojošās skolās?
— Es teiktu — kristīgās kultūras mācība. Tā ir sena, aizraujoša un bagāta kultūra, manuprāt, visai noderīga sabiedrībā, kurā valda morālais un kulturālais seklums un virspusējība.
— Kāda ir jūsu nostāja saistībā ar sabiedrībā raisījušos diskusiju par to, vai būtu jāliedz vai jāatļauj seju aizsedzoša apģērba valkāšana musulmaņu sievietēm Latvijā?
— Vai nav tā, ka, aizliedzot islāma ticīgajiem lietot viņu atribūtiku, drīzumā tā tiks aizliegta arī citām konfesijām? Es domāju, šī diskusija ir politiski ideoloģiska spēle, kuru provocē noteikti cilvēki ar noteiktiem politiskiem mērķiem.
Euharistiju svin kopā dievnamā
— Bieži esmu dzirdējusi viedokli: es jau tāpat ticu, kādēļ man būtu jāiet baznīcā? Kādēļ tad cilvēkiem tomēr būtu jāapmeklē dievnams?
— Ticēt var, iespējams, daudz kam, bet kristieši svētdienā pulcējas baznīcā, lai svinētu Euharistiju jeb Kunga pēdējās vakariņas. To nav iespējams darīt mežā vienam. Uz šīm Euharistijas svinībām ierodas visa Dieva tauta. Nav šaubu, ka ir cilvēki, kas nāk uz baznīcu citu iemeslu dēļ, bet katram ir iespēja iepazīt, meklēt un uzzināt. Kristietim, kurš ir patiesi atgriezies, jautājums — kāpēc ir jāapmeklē dievnams? — nerodas, ja viņš zina un saprot, ka svētdienā dodas baznīcā, lai svinētu savas un visas pasaules atpestīšanas noslēpumu, kā arī to, ka Dievs mūs ir darījis par saviem bērniem un esam vienoti Kristus miesā.
— Pastāstiet par Latvijas Jauniešu dienām, ko rīkosiet septembrī Aizkrauklē?
— Jauniešu dienas organizē Vidzemes katoļu jauniešu centrs. Aizkraukles draudze nav iesaistīta dienu organizācijā, bet tās atbalsta. Jaunieši noteikti cer arī uz dažādu Aizkraukles institūciju atbalstu. Mūsu draudzē notika brīvprātīgo nometne “Kardio treniņš”, kurā jaunieši gatavojās pasākuma organizēšanai. Domāju, Jauniešu dienas būs skaists notikums, kas būs pieejams ikvienam Aizkraukles iedzīvotājam, tāpēc aicinu apmeklēt to pasākumus. Jauniešu dienu laikā Aizkrauklē ieradīsies visi Latvijas katoļu Baznīcas bīskapi un arī apustuliskais nuncijs. Jaunieši ar savu entuziasmu, priecīgo dzīves uztveri un Kristus vēsti kopumā tiešām ir “eksplozīvs maisījums”, kas aizrauj! ◆
