Vakar aizdomājos, kas mūsu ģimenē ir galvenais? Līdz šim domāju, ka, protams, es, bet pareizā atbilde guļ mīkstajā dīvānā. Un tas nav arī Indriķis, bet gan mūsu melnais runcis Fredis. Patiesībā mēs ar Indriķi pie viņa piestrādājam par kalpiem. No rītiem Fredis uz mani skatās ar tādu pārmetošu skatienu, it kā es viņam 100 eiro būtu parādā. Manī, protams, uzreiz mostas vainas apziņa, ka runcītis ir badā, kaut trauciņā vēl ir “sausene”, un es steidzu vislabākajā šķīvī viņam servēt brokastis. Pati ēdu no emaljētas bļodiņas. Produkti, kuriem ir uzlīme “nocenots”, protams, ir jāēd man, jo Fredis tiem virsū neskatās. Viņam patīk dārgas lietas. Vispārpieņemts priekšstats ir, ka putni lido, bet patiesībā arī Fredis mēģina pārtapt par putnu. Viņam patīk ieņemt arvien jaunas virsotnes — notiek pārlidojumi ne tikai no skapīša uz skapīti, bet arī uz skapi un no tā. Fredis ir estēts — viņam patīk baltas, tīras lietas, īpaši, ja svētkos uzklāts balts galdauts. Noteikti viņš vispirms uz tā izstiepsies visā garumā. Arī tad, ja būs atgriezies no runču cīņas lauka. Fredim patīk tēlot, ka viņš ir pasaules labākais datoriķis. Uzguļas uz datora tastatūras kā pelmenis un murrā. Un ko tu viņam padarīsi? Ko grib, to dara.
Izabella
