Pērn maijā laikrakstā “Staburags” bija publicēts Jāņa Ozoliņa raksts “Skaista un mierīga vieta — Menta”. Tajā pieminēti Pagrabkalni — teikām un nostāstiem apvīta vieta Taurkalnes mežā. Nostāsts vēsta, ka tur savulaik bijusi pat pilsēta. Vēlos pastāstīt man zināmo.
Neparasts
virziens
Pagrabkalni pēc formas ir līdzīgi platam līkloču valnim ar plakanu kokiem apaugušu virsu. Tie sākas līdzenumā pie Mentas stacijas un aizvijas uz Taurkalnes pusi, beidzoties pie purva. Vaļņa sānos pazeminājumos izveidojušies purviņi, kas kādreiz bijuši pilni ar dzērvenājiem. Mūsdienās tie tikpat kā aizauguši.
Senatnes pētnieks Ivars Vīks savos darbos rakstījis par Latvijā esošu vaļņu sistēmu, kas aizvēsturiskos laikos radušies vai radīti ar milzīgu spēku, virpuļveidīgi sanesot smiltis. Vaļņiem ir austrumu—rietumu virziens, kas atšķiras no šļūdoņa radītā paugura novietojuma.
Arī Lielo Kangaru grēdas uzbērtas pāri purvam. Mīklains ir Viesītes Āža kalns, Bēnes krūškalns un citi.
Pēckara gados iepretī Mentas stacijai Pagrabkalnu gals norakts, smiltis izmantojot ceļu remontam. Pārbrauktuve pārcelta vairākus simtus metru uz Taurkalnes pusi, mainīta apkārtne. Par Kaupēna vai partizānu dzīvošanu kalnos nav dzirdēts. Slavenā partizāna Bažukova apmetne ir citviet.
Sāls no
pazemes
Apmēram kilometra attālumā no Mentas stacijas ir “Dzeņu” mājas, kurās 1897. gadā dzimusi un uzaugusi mana vīramāte. Viņa bijusi maza meitene, kad vecāmāte pie Pagrabkalniem, purviņos lasot dzērvenes, atradusi un nesusi mājās sāli. Neko vairāk viņa nezināja stāstīt. Pats kalna nosaukums vēstī par pagrabiem. Kad un kas tos cēlis un kā tajos radies sāls? Vācu laikā kalnos bijis novērošanas tornis. Sēņojot vīratēvs netālu no tā uzgājis sūnām apaugušu apaļīgu caurumu. Ar koku mērot, dibenu nav sasniedzis. Iespējams, tas ir kādreizējā pagraba ventilācijas caurums.
Pagrabkalnus gribu saistīt ar daudz senākiem notikumiem — ar franču karaspēka iebrukumu Latvijā ap 1812. gadu. Kādu laiku uzturoties šajā mazapdzīvotajā vietā, armijas vajadzībām kalnos varēja būt ierīkotas mītnes dzīvošanai un mantu glabāšanai. Kādā no pagrabiem bērts arī sāls. Armijai pārvietojoties, dievs vien zina, kāpēc sāli neaizveda līdzi. Pagraba eja nevarēja aizbrukt, bet ar gadiem atkal atvērties. Ogojot vecāmāte to atrada.
Baltas
lappuses
Netālu no ceļa Sērene—Daudzeva labajā pusē ir akmens. Braucot autobusā, to man rādīja nu jau mūžībā aizgājušais Sama kungs. Pirms kara pie tā esot izrakts podiņš ar franču naudu.
Tā nu iznācis, ka pirms 14 gadiem liktenis man un vīram lika pārcelties uz dzīvi mātes senču mājās. Uz īpašumu, kas pēckara laikā bija zudis un par ko ģimenē nerunāja. Tagad diemžēl nav, ar ko runāt. Tas pats ir arī tuvākajā apkārtnē — vecie iedzīvotāji izsūtīti un miruši. Vietā mantinieki vai sveši ienācēji. Senās vēstures lapas ir vairāk baltas kā aprakstītas.
Mātes senči mājas uzcēluši Daugavas senlejā. Pirms vairākiem tūkstošiem gadu, Daugavai mainot gultni, plašā ieleja kļuva sausa. Kā neliela urdziņa, barodamās no strautiņa, plūst vienīgi Lauces upīte. Arī šo māju īpašumā, saplūstot kopā trim strautiem, veidojies viens spēcīgs, tagad gan meliorācijas dēļ ūdens daudzums tajā samazinājies.
Sirds formā
Jau pirmajā dzīves gadā sapratu: kaut izpostīta, bet ir kaut kāda sistēma. Te dominē skaitlis “trīs” un, kā vēlāk ievēroju, arī “četri”. Prom no mājām rītu virzienā noteiktā attālumā iestādīti trīs koki. Liepa četriem žuburiem aug pie avotiem strauta sākumā. Pie katra sāna pa akmenim. Viens pretī, it kā nejauši netālu ir četriem apaļīgiem stūriem lielam maizes kukulim līdzīgs akmens. No tā vēl uz rītiem zemē līdz virsai iegrimis trīsstūra formas akmens, iespējams, tas pat slēpts. Atrokot zemi, līdzīgs lielai sirdij, kurai rītu pusē it kā nošķelts sāns. Atrokot priekšējo daļu, atradu koku lapas, kas, pēc izžāvēšanas pieduroties, sabirst.
Interesants ir sirds sastāvs — rozīgam granītam aplipusi melna magma. Virsējā daļā iespiedusies garena iedobe, no kuras iespieduma rene virzās pāri priekšējai daļai. Tajā iespiedums līdzīgs lāča pēdai, bet blakus stirnas nadziņa iespiedums. Pirmo reizi no augšas akmeni fotografējot, redzama mīklaina bilde, saskatāms zirga galvas veidols: īsi apgrieztas krēpes, auss, acs un purns ar nāsīm. Fotografējot atkārtoti, nekas tamlīdzīgs vairs neveidojas. Tā ir mīkla, kas gaida atminējumu.
Pēc gadiem žurnālā “Zintnieks” izlasīju Rasmas Rozītes rakstu par Lielvārdes jostas tulkojumu. Viņas mītnes zeme ir Vācija, un vācu mistiķei viņa iedevusi jostu iztulkot. Tulkojumā ir šādas rindas: tuvojoties briesmu laikiem, lai tos atvairītu, zintnieki rīkojuši cilvēka mīļākā dzīvnieka zirga asins upurēšanas rituālus. Ja tas tiešām noticis, tad šis akmens bijis vispiemērotākais, uz kura nokaut upurējamo dzīvnieku. Upurējot bija vajadzīgas tikai asinis, tāpēc velti meklēt sadegušus kaulus.
Godasardze
pie ozola
No četržuburu liepas vakaru virzienā pēc neliela gabaliņa, spītējot laikam, aug ozols kā brālis divu māsu liepu vidū. Lai arī zaudēts daudz zaru, tā vainags ir skaists, nebūtu pat kauns likt uz pieclatnieka. No šajās mājās augušā Jāņa kunga uzzinu, ka bērnībā viņi ar brāli līduši ozolā spēlēties. Norokot apaugumu, pie pašām saknēm atklājas caurums, kas bijis aizlikts ar akmeņiem. Ozola augšana bijusi traucēta jau pagājušā gadsimta sākumā, liedzot pārsniegt piecu metru apkārtmēru. Tagad centrā ir izpuvusi sakņu sistēma, un trupe pa stumbru aizgājusi līdz pašai augšai.
Pie ozola rindā kā zaldāti godasardzē stāv trīs piramīdveidīgi akmeņi, ar virsotnēm tiekdamies uz rītiem. Netālu no tiem — četrstūra akmeņu veidojums. Šajā enerģētiski spēcīgajā vietā bijusi tā sauktā Māras pirtiņa. Pēc kara, žāvējot graudus, tā nodegusi. Senajās Māras pirtiņās notika svarīgākie dzīves procesi. Te ne tikai nomazgāja nedēļas sviedrus, bet arī pieņēma dzemdības, apmazgāja aizgājējus. Ir dzirdēts, ka, tuvojoties aiziešanas brīdim, cilvēks ticis nomazgāts un sēdināts uz melnā akmens, tā atvieglojot pēdējās dzīves stundas. Iespējams, tam kalpoja zemē iegrimušais melnā akmens bluķis pie trešās liepas. Netālu no ozola 1999. gada rudenī atklājām akmens galvu ar trīsstūra virsu, četrkantīgu aci un trim starveidīgi iekaltām rievām pieres daļā. Gaišā akmens sakausējums ar melno.
Senkapos paslēpts zelts
Pirms pāris gadiem pie klēts ieraudzīju zemē iegrimušu apstrādātu vienādmalu akmens trīsstūri. Vai tas te bijis no pirmsākumiem vai atvests būvei un nav iemūrēts? Pagalmā senās dzīvojamās mājas pamatu priekšā ir garens akmeņu izlikums ar diviem dominējošiem akmeņiem dienvidu galā. Savukārt aiz pašreizējās mājas gareno akmeņu krāvumu noslēdz divi akmeņi rītu galā. Uz vakariem gabaliņu tālāk rindiņā sastājušies trīs akmeņi, un vēl tālāk grupiņā stāv četri akmeņi, it kā norādot debespuses.
Trīssimt metru attālumā ir senkapi. Kādreiz tiem riņķī no kaļķakmens radzēm bijis aplikts mūris ar paaugstinātu krāvumu ieejas vietā. Pēckara gados tas nojaukts un aizvests celtniecībai. Vienā malā vaļņa vieta nedaudz redzama, virsū izaudzis mežs. Jāņa kungs ar brāli tolaik bijuši puišeļi, kad kaimiņos dzīvojošā vecā māmuļa teikusi, ka senkapos jābūt zeltam. Zēniem nebijis divreiz jāsaka, tvēruši lāpstu un gājuši zeltu rakt. Dabūjuši sarūsējušu naglu un galvaskausu…
Ar laiku no šajās mājās citā ģimenē augušā Pētera kunga uzzinu stāsta turpinājumu. Kaimiņiene teikusi taisnību: no Rīgas atbraukušais māsasdēls pirms tam kapus bija izrakņājis. Izracis franču virsnieka zobenu, asmens bija sarūsējis, bet spals — no zelta. Kolhozu laikā, aparot lauku, blakus senkapiem uzdūries ceļa bruģējumam, kas, gar senkapiem virzoties, nonākot svētvietā.
Baznīca
vai svētvieta?
Citā reizē Pētera kungs man pastāsta, ka uz stāvkrasta bijusi baznīca. Viņa bērnībā vēl bijuši redzami pamati, tagad virsū izaudzis mežs. Tad ataust atmiņā, ka par baznīcas pamatiem esmu dzirdējusi no kādas astoņdesmitgadīgas večiņas. Diemžēl Pētera kunga dzīves ritums jau apstājies. Stāvkrastā auguši lieli ozoli, vienu tā stumbru Pēteris ar tēvu sazāģējuši malkā, stumbra vidus bijis pilns ar samelnējušām bišu vaska šūnām. Kādreizējā skolniece dzirdējusi bijušā skolas direktora Antāna kunga stāstīto, ka pie viena no ozoliem atklāta sena ziedojumu vieta. Baznīca un svētozols kaut kā nesader kopā. Baznīcai arī par maz apdzīvota vieta.
(Turpmāk vēl)
