Februāra sākumā vārdadienu svin seciete Veronika Ķebe. Svētkos viņa visvairāk priecājas par ziediem. Sevišķi tagad, ziemā.
Februāra sākumā vārdadienu svin seciete Veronika Ķebe. Svētkos viņa visvairāk priecājas par ziediem. Sevišķi tagad, ziemā.
Lai zīmētu, vajadzīgs talants
Veronikas kundze 39 gadus nostrādājusi Seces pamatskolā par zīmēšanas skolotāju. Viņa uzskata, ka zīmēt var iemācīt gandrīz katram, taču, lai gūtu panākumus, vajadzīgs talants.
— Talantīgu bērnu netrūkst, — uzskata Ķebes kundze. — Vajag tikai viņus atrast un palīdzēt talantu attīstīt. Kamēr strādāju, seciešiem vienmēr bija labi panākumi zīmēšanas olimpiādēs. Arī viena no manām skolniecēm — Astrīda Mencendorfa — kļuvusi par zīmēšanas skolotāju un strādā Seces skolā.
Veronikai Ķebei zīmēšana ir ne tikai darbs, bet arī vaļasprieks. Mājās iekārtotajā darbnīcā arī tagad top gleznas. Veronikas kundze zīmē lielākoties puķes. Tās vienmēr ir skaistas un neatkārtojamas.
Visgrūtāk top rozes
Pati māksliniece uzskata, ka visvieglāk uzzīmēt neļķes un tulpes, bet visgrūtāk — rozes. Šo puķu ziedlapās spēlējas ēnas, kuru rotaļu attēlot ne vienmēr ir pa spēkam.
Ķebes kundze zīmē arī ainavas, taču tās viņas sirdij tomēr nav tik tuvas.
Savus darbus viņa dāvina radiem, draugiem un paziņām jubilejās un citos svētkos.
— Pārdošanai gan neesmu uzzīmējusi nevienu darbu, — saka Veronika Ķebe. Žēl nosalušu puķu
Ziedi Veronikas kundzes mājās ir ne tikai gleznās. Vasarās viņas mājokli kalna galā no agra pavasara līdz vēlam rudenim ieskauj ziedošu puķu dobes. Starp pārējām goda vietu ieņem rozes. Tās ir ļoti kaprīzas. Ik ziemu kāda aiziet bojā. Tad jāpērk kāds jauns stāds, lai puķu karaliene nezaudētu savu troni. Vien krūmroze jau ilgus gadus spītē nelabvēlīgajiem laika apstākļiem.
Vasaras otrajā pusē gar žogu kuplo dālijas. Veronikas kundzei ļoti patīk pie tām fotografēties vai vienkārši tāpat pastāvēt un paskatīties, kā rītos rasas klātajā kuplajā lapotnē un smagajās ziedu galvās spēlējas saulesstari. Vien žēl, ka rudenī krāšņos ziedus agri nokož salna. Tad Ķebes kundzei šķiet, ka salna paņēmusi kaut ko arī no viņas dvēseles.
Podnieka meita
Otra Veronikas Ķebes aizraušanās ir māls. Viņa augusi Latgalē, podnieka ģimenē. Kopš bērnības zināms, kā pareizi sagatavot mālus, lai no tiem varētu veidot skanīgus priekšmetus. Bija jāpalīdz tēvam no virpas noņemt tikko izgatavotas bļodas un krūzes. Gadījās, ka mazajās rokās miklie priekšmeti zaudēja formu. Tad tēvs bija ļoti dusmīgs, tāpēc Veronikai labāk patika iet ganos, nevis sēdēt blakus tēvam darbnīcā.
Sākot strādāt skolā, viņa mācījusi no māla darināt dažādus priekšmetus arī mazajiem seciešiem. Vēl tagad, lieli būdami, viņas skolēni atceras, kā no šķietami nedzīvas un bezveidīgas māla pikas izdevies izgatavot skanīgu un krāšņu svilpīti kāda putna vai dzīvnieka formā.
No Staburaga māla
— Bērniem vislabāk patika strādāt ar virpu un izgatavot nelielas bļodiņas vai vāzītes, — atceras skolotāja. — Protams, gadījās, ka māla pika nemaz negribēja pārtapt kādā priekšmetā un centās “aizlidot”. Par darbošanos ar šo materiālu visvairāk šķendējās apkopēja, kurai nācās ilgi tīrīt zīmēšanas kabinetu, taču bērnu acīs mirdzēja prieks. Žēl, ka Seces apkaimē gandrīz nemaz nav veidošanai piemērotu mālu. Tajos nedrīkst būt neviena smilšu graudiņa, citādi izgatavotais priekšmets pēc apdedzināšanas pats no sevis sabirzt putekļos.
Kopā ar bērniem savulaik izstaigāta vai visa Seces apkaime. Izrakņāti daudzi pauguri, lai sameklētu piemērotu sarkano mālu, taču veidošanai derīgu materiālu tā arī nav izdevies atrast. Vien Daugavas krastā netālu no Staburaga sameklēta laba zilā māla atradne. No tā arī izgatavota lielākā daļa figūriņu.
— Reiz pēc māla braucu uz tēva dzimtajām mājām, — saka Veronika Ķebe. — Tur, kādā piekalnītē, tēvam bija zināma vieta, kur rakt sarkano mālu, bet netālajā pļavā bija zilā māla atradne. Bija grūti sameklēt šīs vietas — pauguri apauguši ar mežu, viss šķita citādāks nekā bērnībā.
Tagad Veronikas kundze ar mālu vairs nestrādā — mājās nav iespējams apdedzināt izgatavotos priekšmetus, bet neapdedzināto mūžs ir pārāk īss.
Vismīļākie — ziedi
Jubilejās Veronikai Ķebei vismīļākā dāvana ir ziedi. Parasti viņai tos sniedz mazmeitiņa, kad ciemos atnāk meita ar ģimeni. Tie vienmēr ir gaidīti un jauki brīži.
— Man ļoti patīk ziedi, sevišķi ziemā, kad aiz loga griežas sniega vērpetes, — saka Veronikas kundze. — Skatoties košajās krāsās, šķiet, ka pavasaris atnāks daudz ātrāk.
