Aizkrauklē notikušo semināru par Kalifornijas slieku audzēšanu un biohumusa ražošanu apmeklēja necerēti daudz interesentu, un sliekaudzētājs Linards Lepse viņiem nelika vilties. Interesantais stāstījums, daloties triju gadu ilgajā slieku audzēšanas pieredzē, iespējams, daudziem lika nopietnāk padomāt par iespēju arī sākt šo vēl ne visai populāro nodarbi.
Lai “nedejo valšus”
Seminārā par slieku audzēšanu pulcējās tik daudz interesentu, ka Lauksaimniecības konsultāciju biroja telpas bija pārāk mazas, un pasākumu pārcēla uz Aizkraukles novada domi.
Jau ievads par Kalifornijas slieku izcelsmi klausītājus aizrāva. Īstas skaidrības par šo čaklo racēju izcelsmi joprojām neesot, lai gan Kalifornijas universitātes zinātnieki uzskata, ka viņas — Eisenia foetida — radītas laboratorijā. Tajā pašā laikā zināma otra slieku suga Lumbricus rubellus, kura mīt turpat Kalifornijā savvaļā. Latviski abas sauc vienkārši par Kalifornijas sliekām. Abu galvenā īpašība ir intensīva organisko atkritumu pārstrāde, un zinātnieki uzskata, ka augsne ir auglīga, tieši pateicoties sliekām.
Linards Lepse slieku audzēšanu sācis bijušajā govju fermā Dobeles pusē. Lai sliekas intensīvi nevairotos, ziemā telpā uzturēti +8 grādi, bet, lai nodrošinātu normālu slieku dzīvi, +12 grādu ir kritiskā robeža, jo tad pārstāj vairoties kūtsmēslos esošās baktērijas. Vislabākās ir telpas, kurās var nodrošināt nemainīgu temperatūru neatkarīgi no laika apstākļiem. Jānodrošinās arī pret putniem, žurkām, pelēm, krupjiem un citiem, kuriem sliekas ir barība. Vislabākās ir betona ēkas, kuras nosiltina. Nepieciešams arī neliels apgaismojums, vismaz 40 vatu spuldzīte 60 kvadrātmetriem. Ja telpā ir pilnīga tumsa, sliekas izlien no zemes un sāk “dejot valšus” — smejot teic Linards.
Mīt tīros kūtsmēslos
Sākumā Linards iegādājies 34 tā saucamos “stabiņus”. Viens “stabiņš” ir trīs plastmasas kastes ar zemi un sliekām. Plānojis, ka kopumā nopircis 100 kilogramu slieku, bet pieļāvis iesācēja kļūdu. Parušinājis zemes virskārtu augšējās kastēs un redzējis, ka tajās ir dažas sliekas, samaksājis naudu un laimīgs ķēries pie barošanas. Tik pēc kāda laika pārliecinājies, ka sliekas ar sagādāto barību, kas būtu nepieciešama šādam daudzumam, netiek galā. Secinājums — simts kilogramu vietā viņam “iesmērēti” pieci. Tagad, kad pats jau pavairo sliekas, attīra viņas no zemes, nosver tīro slieku masu, nevis pārdod “kaķi maisā”. Viens kilograms šobrīd maksā 30 latu.
Mācoties no savām kļūdām, nonācis pie pareizā kastu skaita “stabiņā”: Linarda gadījumā — trīs līdz četras, kas sakrautas viena uz otras. Barošana sākas no apakšējās kastes, to piepildot ar 7 — 10 centimetru biezu liellopu mēslu slāni. Citi slieku audzētāji pie kūtsmēsliem piejaucot 20% kartupeļu, bet, veicot šādi iegūta biohumusa analīzi, tā vērtība esot daudz zemāka.
Slinkās nekaitē
Ja sliekas plānots pavairot, četrām kastēm nepieciešams 150 — 200 gramu slieku. Linards stāsta, ka, ielaižot sliekas sagatavotajā kastē, sākumā var šķist, ka nekas nenotiek, jo sliekām nepieciešams laiks, lai aktivizētu darbību. Ja telpā ir nepieciešamais mitrums un temperatūra, pēc mēneša jau vērojami rezultāti.
Kad pirmās kastes saturs pārstrādāts, uz tās novieto nākamo. Pa caurumiem kastes apakšā sliekas pārlien pie jaunas barības devas un tā, līdz pārstrādāts ir četru kastu saturs. Apakšējā kastē radies humuss pamazām nobriest, un pusotra mēneša laikā to žāvējot un sijājot padara piemērotu pārdošanai. To kaltē telpā, kurā nav caurvēja, lai nenotiktu strauja žūšana.
Ja sliekas pēc četru kastu satura pārstrādes paredzēts vairot, pēdējās kastes saturu kopā ar visām sliekām sadala trim jaunām. Dzīvojot mazā skaitā, bet ar pietiekamu barības daudzumu, sākas intensīva vairošanās. Šajās četrās kastēs savairojas nevis pieci seši kilogrami slieku, kā tautā runā, bet tikai ap pusotra diviem kilogramiem.
Starp čaklajam sliekām ir arī slinkās, kuras dzīvo apakšējās kastēs, bet viņu skaits ir nenozīmīgs — 10 līdz 20 — un kopējo humusa ražošanu neietekmē.
