– Man patīk zivis pārspēt viltībā, — saka Alberts. — Ar spiningu viss šķiet pārāk vienkārši.
– Man patīk zivis pārspēt viltībā, — saka Alberts. — Ar spiningu viss šķiet pārāk vienkārši. Daudz grūtāk ar vieglu pludiņu, kurš brīžiem pazūd zem viļņiem pats no sevis.
Makšķerēju kopš bērnības, kad vēl nevarēja nopirkt ne tādus kātus, ne auklas. Mēs, puikas, nogriezām lokanāku lazdas kātu, piesējām zirga astru, kura galā bija no tērauda stieplītes izlocīts āķis, un makšķere gatava. Tagad ar tādu neizdotos neko noķert, jo zivju kļuvis daudz mazāk. Diemžēl arī ar smalkākiem rīkiem nekādi lielie lomi bieži negadās. Zvejnieki liek vienu tīklu pie otra, tāpēc zivju paliek arvien mazāk.
Loms gadās kā nu kurā dienā. Citreiz var noķert pusotru kilogramu zivju, dažu dienu vakariņām tikai kaķim. Gadās, ka sieva vēlas svaigas zivis, nāku uz upi jau no paša rīta, taču ne vienmēr mājās izdodas pārnest lielāku lomu. Manam pelēkajam runcim makšķere liek sarosīties ikreiz, kad ņemu to rokās. Viņš gaida, kad nāku mājup, un tek jau pa lielu gabalu pretī. Tad gluži kā pelēks kamoliņš pinas pa kājām, lūdzoties svaigu zivtiņu. Savu dabūjis, pamūk malā un notiesā maltīti.
Kalniņa kunga lielākais loms ir piecus kilogramus smaga līdaka, ko Aiviekstē izdevies piemānīt ar spriganu ēsmas zivtiņu. Tas gan bijis pirms daudziem gadiem, kad Aiviekstes krastos vēl sieti plosti.
Alberts Kalniņš vislabprātāk mērojas izveicībā ar baltajiem sapaliem. Tā ir viltīga un grūti noķerama zivs. Par to viltīgāka vienīgi forele, bet tādas zivis Daugavā nedzīvo.
Lai noķertu sapalu, jāizmanto makšķere ar ļoti vieglu pludiņu. To iemet ar nelielu plunkšķi, kas saista sapala uzmanību. Vislabāk plunkšķi rada smags pludiņš. Ja vien nav pārāk izsalcis, sajutis pretestību, sapals pametīs ēsmu. Ar smagāku pludiņu var ķert asarus un pličus, kuri nav tik izvēlīgi.
Kalniņa kunga makšķere ir diezgan veca, taču pēc jaunas viņš nekāro.
— Pārāk moderni rīki man nepatīk, labākie ir ļoti dārgi, bet lētākie — par daudz smagi un neparocīgi, –– apgalvo Alberts.
