Kaķene Žozefīne Petroviča ir no Rīgas, taču pašlaik mīt Kokneses pusē un jūtas tur ļoti labi.
Slēpjas zem dīvāna
Lībai vārdadienā uzdāvināja kaķēnu. Savulaik viņas draudzenei bija kaķis Petrovičs, kurš nu jau peles ķer citos medību laukos. Tādēļ kaķenītei par godu runcim deva vārdu Petroviča. Taču Lībai gribējās ko vairāk, un mazā murrātāja tika pie otra vārda, pie tam karaliska, — Žozefīne. Tā viņu sauc arī ikdienā.
Kad pie Lības ciemos ieradās vecāki, māsa un vecmāmiņa, viņi par šādu dāvanu nemaz nebija sajūsmā. Mamma vēl norūca: kaut būtu skaistāka, bet nē — svītraina kā “miskastnieki”, taču atzina, ka purniņš visai mīlīgs. Sākumā Žozefīne slēpās zem dīvāna, bet vēlāk sadraudzējās ar visiem, īpaši tēti, kurš ir liels kaķumīlis.
Rīgā Žozefīnei laiks pagāja, raugoties pa Brīvības ielas nama logu un vērojot braucošās mašīnas un trolejbusus. Pie loga šad tad uzradās muša vai kāds cits lidonis, tad prieki bija lielu lielie, īpaši, ja laimējās kādu noķert. Galvaspilsētā dienas bija garas, jo saimniece rītos devās uz darbu Jūrmalā un pārbrauca tikai vēlu vakarā.
Dzīvā apkakle
Pērn augustā Lībai bija jādodas studēt uz ārzemēm, tādēļ aktuāls kļuva jautājums — kur likt kaķi? Rūpes par dzīvnieku uzņēmās brālis Oskars. Tā Žozefīne nokļuva Kokneses pusē un jūtas tur ļoti labi. Te ir plašumi, lai izskrietos. Tomēr sākumā no visa baidījās un slēpās. Taču, kad pierada, vieglāk bija nosaukt vietas, kur kaķene vēl nebija uzlēkusi. Labprāt pastaigā arī pa gāzesplīti. Ja atstāj atvērtu somu, Žozefīne izskata visu tās saturu, šo to pakampj zobos, dzenā pa istabu vai arī noslēpj.
Tiesa, kad Oskars strādā, kaķenei jāpaliek vienai, taču, līdzko veras durvis, tā viņa jau murrādama skrien pretī. Glaužas pie kājām, skatās acīs, ieņaudas, laikam jau “pastāsta”, kas noticis, kamēr saimnieka nebija mājās. Bieži vien uzlec puisim uz pleciem un guļ. Mana apkakle — smej Oskars.
Kā izaugusi!
Reiz mājā bija ielavījusies pele, un Žozefīne jau nu nelaida viņu garām. Atnesa parādīt saimniekam, lai viņš mednieci uzslavētu. Rītos un vakaros murrātāja rūpējas par savu veselību — “skrien krosu” cauri visām istabām, pa ceļam uzlec uz galda vai krēsla, gadās arī ko apgāzt. Pēc tam saldi guļ.
Lai arī Rīgas “dāma”, taču ēdiena ziņā Žozefīne nav izvēlīga — ēd visu, ko dod. Gan sauso barību, gan citu maltīti. Pat soļanku nesmādē.
Kad Lība atgriezās Latvijā, viņa apciemoja Žozefīni. Sākumā viņa kaķenīti pat nepazina — no mazā kamoliņa vairs ne vēsts. Drīz Lība dosies uz Rīgu. Ja atradīs piemērotu dzīvesvietu, arī Žozefīni ņems līdzi. Tomēr Oskars labprāt kaķi paturētu sev, jo ir saradis ar dzīvnieku un nevēlas šķirties. Tad jau redzēs, kā būs. Galvenais, ka par Žozefīni kāds rūpēsies.
