Grāmatu gudrības ne vienmēr der. Raimonds neklātienē studē celtniecību Lauksaimniecības universitātē Jelgavā un vienlaikus strādā uzņēmumā „Skrīveru celtnieks” par darbu vadītāju.
30 gadu jubileju nule nosvinējis skrīverietis Raimonds Babris. Viņa lielākā aizraušanās ir muzicēšana, un bungu vālītes viņa rokās no parastiem kociņiem pārtop smalkā instrumentā.
Grāmatu gudrības ne vienmēr der
Raimonds neklātienē studē celtniecību Lauksaimniecības universitātē Jelgavā un vienlaikus strādā uzņēmumā „Skrīveru celtnieks” par darbu vadītāju. Plašākai sabiedrībai Raimonds gan vairāk pazīstams kā bundzinieks grupā „Remershof”. Spēlēts arī „Pagrabā”, „Avārijas brigādē”, vairākos orķestros.
–– Celtnieka profesija man šķiet interesanta, –– saka Raimonds.
— Mazliet apbēdina vien tas, ka augstskolā iegūtās teorētiskās zināšanas ne vienmēr saskan ar praksi. Pasniedzējs rāda kādu sarežģītu mēraparātu, māca, kā ar to rīkoties, bet, kad pavaicājam, kur tādu lieto reālajā dzīvē, viņš neziņā rausta plecus. Tas tāpēc, ka viņš, iespējams, nevienu dienu pats nav pavadījis kādā celtniecības objektā, bet iztiek tikai no grāmatu gudrībām. Arī tie, kuri mācīties aizgājuši tūlīt pēc skolas, beidzot augstskolu, zina ļoti daudz teorijas, taču nespēj to izmantot praksē.
Iedzimts talants
Raimonda lielākā aizraušanās ir mūzika. Jau kopš bērnības ar pašdarinātām vālītēm viņš mēģinājis bungot pa spilveniem, katliem, spaiņiem, pa visu, kas kaut nedaudz skan. Arī ikdienā, tiklīdz prātā ienāk kāda melodija vai skan piemērota mūzika, kāja it kā pati no sevis mēģina sist ritmu. Raimonds ģimenē nav vienīgais mūziķis. Viņa vectēvs savlaik lieliski spēlējis akordeonu, un arī Raimonda dēls Roberts pūš tenoru.
–– Viņam ir lieliska ritma izjūta, –– apgalvo Raimonds. –– Tas nekas, ka viņš pašlaik spēlē pūšamos instrumentus, bungas nekur nepaliks, visam savs laiks. Pats nopietnāk mūzikai pievērsos 14 gadu vecumā, kad, mātei nezinot, iestājos mūzikas skolā un, pārnākot mājās, sacīju, ka jāpērk ksilofons. Mūzikas skolā gan mācījos īsu brīdi. Sāku spēlēt grupā „Remershof” un gada laikā iemācījos to, ko mūzikas skolā būtu apguvis piecu gadu laikā.
Bungo, kamēr krekls slapjš
No malas varbūt šķiet, ka bundziniekam ir ļoti viegli –– sēdi tik un sit ar kociņiem, taču patiesībā bundziniekam ir visgrūtāk. Jānotur visas grupas ritms, jo pārējie klausās, ko sit. Ja kļūdās bundzinieks, nepareizi sāk spēlēt arī pārējie. Tas arī fiziski ir grūti. Kad nospēlēta kārtējā tūre, bieži vien krekls ir tā sasvīdis, ka to var izgriezt.
Vislabāk man patīk rokmūzika. Kad tikko sāku spēlēt, vairāk patika smagais roks, tagad –– melodiskais. Latviešu šlāgermūzika gan tik ļoti nav pie sirds. Gadās, ka pēc nospēlētām kāzām pat trīs stundas nevar aizmigt, jo prātā arvien skaitu valša ritmu: viens, divi, trīs, viens, divi, trīs, un tā līdz bezgalībai.
