Jau daudzus gadus dzīvoju Aizkraukles daudzdzīvokļu nama piektajā stāvā. Viens no maniem pastāvīgajiem kaimiņiem gan ziemā, gan vasarā ir pelēkais zvirbulis, kurš mīt pretī virtuves logam esošajā laternas staba spuldzē.
Jau daudzus gadus dzīvoju Aizkraukles daudzdzīvokļu nama piektajā stāvā. Viens no maniem pastāvīgajiem kaimiņiem gan ziemā, gan vasarā ir pelēkais zvirbulis, kurš mīt pretī virtuves logam esošajā laternas staba spuldzē.
Savu pelēko kaimiņu ievēroju pirms gadiem trim, kad kādā agrā pavasara rītā atvēru virtuves logu, lai palūkotos, kas notiek pagalmā. Neviena nebija, pagalmā valdīja klusums, smaržoja lapot sākusī apse, te pēkšņi — man vai ausis aizkrita no spalgas zvirbuļa čiepstēšanas. Tā turpinājās vairākas minūtes — putns, šķiet, jutās par kaut ko satraukts un aizkaitināts. Sāku lūkoties — varbūt viņš tup kādā pie mājas augošajā kokā un ieraudzījis kādu rīta pastaigā devušos minci? Ne kaķi, ne zvirbuli nemanīju. Čiepstēšana turpinājās, līdz pacēlu acis pret laternas stabu, kurš ir tieši pretī logam. Patiešām, uz ovālās spuldzes pamatnes tupēja ziemu pārcietušais zvirbulis un savā putna valodā man ko vēstīja. Aizrautīgi, piepūties aiz piepūles vai dusmām. Tā mēs pirmo reizi “iepazināmies”.
Zvirbuļa satraukums acīmredzot bija saistīts ar to, ka ligzdiņā, kura no spuldzes ārpuses nebija manāma, zvirbuliene dēja oliņas. Pelēkais putniņš, kuram nu jau visa mūsu ģimene sāka pievērst īpašu uzmanību, mums atmaksāja ar to pašu. Ar skaļu čiepstēšanu apsveica katru, kurš iedomājās atvērt virtuves logu. Zvirbulis acīmredzot no mums baidījās vai arī uzskatīja, ka gribam pretendēt uz viņa izvēlēto dzīvesvietu. Šad un tad mēs ar viņu sākām mierīgas sarunas, putns sāka atpazīt mūsu balsis, kad kāds runāja, klausījās, mazo galviņu piešķiebis.
Tajā vasarā un ziemā arī tā pa īstam sapratāmies. Vērojām, kā viņš baroja bērnus, kā viņi izlidoja no ligzdas, kā ziemas salā pelēcītis sarāvies tomēr palika uzticīgs savai laternai. Uz balkona ziemā allaž ierīkojam barotavu gan zīlītēm, gan pelēkā kaimiņa ģimenei. Šad tad redzam, kā uz laternas notiek arī zvirbuļu kaujas. Varbūt kāds cits pelēksvārcis mēģina šo mājokli atkarot mūsējam?
Reiz elektriķi spuldzi mainīja, bet zvirbuli tas netraucēja, jo viņš ar savu zvirbulienīti tur mīt joprojām. Nezinu tikai, vai tas ir pirmais mans pelēkais kaimiņš vai kāds no viņa pēcnācējiem. Tomēr pie pelēkā putniņa ģimenes ir pierasts kā pie pārējiem kaimiņiem. Kad kādu dienu nedzirdu vai viņu neredzu, sāku prātot, kur putniņš palicis. Tomēr vienmēr viņš atlido. Tikai tagad, kad agrā rītā, vērojot saullēktu, paveru virtuves logu, zvirbulītis vairs nav dusmīgs. Viņa čiepstēšanā, šķiet, saklausāms jautājums: “Kāpēc tik agri mosties? Kādas domas tevi moka? Saullēkts? Cik jūs, cilvēki, gan esat jocīgi — saule taču ir mūžīga!”. Bet varbūt mazais drosminieks mani uzmundrina, lai nepagurstu, kad diena būs galā…
