“Pašapziņa ir attieksme pret dažādām dzīves jomām — pret savu fizisko ķermeni, pret sevi kā sociālu būtni, pret savām iemaņām, zināšanām, prasmēm, pret citiem cilvēkiem. Tā aug un attīstās kopā ar bērnu, strukturējot mūsu personību. Pieaugušajiem pašapziņa ir nosacīti nobriedusi, katra vēja pūsma to nevar sašūpot. Ja tā ir ļoti atkarīga no veiksmes vai neveiksmes situācijām, to var dēvēt par nestabilu,” skaidro psiholoģe Inese Kapustjanska. Patlaban gan pašapziņa, vai tā būtu zema, augsta vai stabila, gan cilvēka dziļākā būtība, kur tā formējas, pakļauta pamatīgam satricinājumam, jo krīze iejaukusies ne vien maciņos, bet arī attieksmēs un priekšstatos, prasot izmaiņas.
Kad zūd visi ārējie atbalsti
“Pietiekami ilgu laiku mēs dzīvi uztvērām kā ikdienišķu, stabilu vērtību bez izaicinājumiem, ārkārtējām situācijām un nozīmīgām frustrācijām. Tā bija lineārveidīga — noteikts ienākumu avots, stabils darbs, māja, mašīna, ierasts dzīves un atpūtas veids, cilvēki. Nemaz nepamanījām, kā sākam velties lejā pa nogāzi, jo mums piemita bara mentalitāte — visi ņēma kredītus, pirka, brauca, priecājās. Rezultātā esam ievēlušies taisni krīzē,” tēlo Inese, salīdzinādama dižķibeli ar ķirurģisku iejaukšanos cilvēka personības struktūrā un priekšstatos par sevi, ārējo pasauli un kontaktiem. Tās ir sāpes, ciešanas un agresīvs sasprindzinājums, īpaši, kad zūd visi ārējie atbalsti, piemēram, laba automašīna, māja, ienākumi, sociālā situācija. “Parasti, kad cilvēkam jautā, kas tu esi, viņš nosauc savu profesiju vai ieņemamo amatu, liekot sociālo lomu kā vairogu sev priekšā. Tomēr krīze to visu var nojaukt, kad atklājas, kāds patiesībā esmu, kāda ir mana personība,” atzīst psiholoģe, aicinot jau laikus rūpēties par savu personīgo izaug-smi, piemēram, integrējot sevī citu autoru sacīto un radīto. “Tās ir lietas, kas dzīvā veidā uz mani atsaucas, ko esmu paņēmis un sācis savā dzīvē praktizēt,” skaidro I. Kapustjanska.
Krīzi vieglāk pārdzīvot arī tiem, kas sevī attīstījuši pozitīvu mātes vai tēva tēlu, jo tas palīdz labi un gādīgi attiekties pret sevi. “Šiem cilvēkiem ārējo atbalstu zaudēšana būs mazāk traumējoša. Savukārt tiem, kuri nav integrējuši sevī šo tēlu, ārējiem mierinātājiem būs daudz lielāka nozīme, jo nav ko paņemt no sevis. Viņus var ātri sagraut, šie cilvēki ļoti dusmojas, ir sarūgtināti, kliedz vai arī ieslīgst izjūtā, ka viņiem pārāk daudz atņemts.”
Jāatlaiž, kam laiks nomirt
“Krīze skar gan fizisko, gan sociālo, gan garīgo pasauli, kad visi mani priekšstati un vērtības, kas ar to saistītas, tiek sašūpotas, liekot tās pārskatīt. Tad arī bieži vien nākas secināt, cik neatbilstošas tās bijušas. Esam ieguldījuši daudz līdzekļu, pērkot mājas, remontējot dzīvokļus, iegādājoties jaunus skapjus, bet nu attopamies, ka mums nav angļu valodas un citu svarīgu prasmju un iemaņu, kam patlaban piemīt zelta vērtība. Krīze prasa izmaiņas, kad cilvēks spiests domāt, kā līdz šim izturējies pret apkārtējiem, lietām, pret sevi un “pasaules svētumu”. Cik daudz laika kam esmu veltījis,” pārdomās dalās Inese, vienlaikus vēršoties pret naivu iedomu, kas dažiem piemīt — ja vien man būtu darbs, ar mani viss būtu kārtībā! Tomēr krīze tik viegli nerisinās. “Jāatlaiž, jāzaudē tas, kam laiks nomirt. Tas ir labākais, kas var notikt, ja vēlos no krīzes iziet nobriedušāks, viedāks un cilvēciski dziļāks!”
Labākais, kas manā dzīvē noticis!
“Vai cilvēks viens bez citu palīdzības var iziet no krīzes? Es tam neticu! Ja arī to nav lūdzis, viņš noteikti ir kaut ko lasījis vai skatījies, kas šim cilvēkam iekšēji palīdzējis,” pārliecināta I. Kapustjan-ska, ieskicējot vēl vairākus veidus, kā atbalstīt līdzcilvēkus, kurus dižķibele skārusi īpaši smagi. “Viņiem jāpalīdz pārstrukturizēt dzīves mērķus, pārdzīvot konfliktus un traumējošas situācijas, saskatīt, kāds patlaban ir mans uzdevums, ko Dievs vēlas ar šo krīzi parādīt, kādus dziļumus atklāt, kur ir ceļš, pa kuru tālāk virzīties, lai beigu beigās varētu secināt, ka krīze ir labākais, kas manā dzīvē noticis! Tāpat jāpalīdz aktualizēt visus radošos, intelektuālos, personiskos, garīgos un fiziskos resursus, kas stiprina pašapziņu,” uz dziļu paš-analīzi aicina psiholoģe. Patiesībā uz to spiež arī pati krīze, jo citādi mēs no “mīkstā dīvāna ārā nerāptos”! “Ja līdz šim gulēju līdz pulksten 11, tagad jāceļas sešos, jāmeklē darbs veidos, kā iepriekš nebiju meklējis, jāklauvē, ja iepriekš negāju un nejautāju! Vajadzētu pilnībā pārskatīt savus uzvedības modeļus,” teic I.Kapustjanska, mudinot krīzi saskatīt vairāk kā lielu iespēju, nevis briesmas, kaut “klusi ienīstam tos, kas vēlas mūs modināt”. ?
