Marika no Iršiem, gaida ceturto bērniņu: — Cenšamies ar bērniem vienoties, bet esmu pārliecināta, ka vecākiem ir tiesības kaut ko atļaut vai aizliegt.
Marika no Iršiem, gaida ceturto bērniņu:
— Cenšamies ar bērniem vienoties, bet esmu pārliecināta, ka vecākiem ir tiesības kaut ko atļaut vai aizliegt. Dvīņiem ir septiņpadsmit gadu, jaunākajai meitai — trīspadsmit, pavisam drīz mums pievienosies brālītis vai māsiņa. Manuprāt, īpaši jāuzmana bērni pusaudža gados, jo tad viņiem gribas izmēģināt visu jauno un nepakļauties vecāku prasībām. Audzinot bērnus, vienmēr uzsveram, ka ģimenē visiem ir vienādas tiesības.
Jānis no Ērberģes, divu bērnu tēvs:
— Domāju, ka nesaprašanās starp bērniem un vecākiem bijusi vienmēr, jo ir liela vecuma starpība. Mani vecāki bija ļoti autoritatīvi — viņuprāt, bērniem vienmēr jāpakļaujas vecāku prasībām. Taču dzīvē tas ne vienmēr tā notika. Mani bērni mācās 5. un 7. klasē, un šobrīd ar viņiem varam vienoties un rast kompromisu arī tad, ja mūsu domas par kaut ko atšķiras.
Olita no Iršiem, gaida pirmo bērniņu:
— Atceros, vecāki mani audzināja ļoti stingri. Līdz 9. klasei vispār nebija pieļaujama nekāda spurošanās vai nepakļaušanās vecāku teiktajam. Domāju, ka mūsdienās šādas audzināšanas metodes nemaz nedarbojas — bērniem ir pavisam savādāka domāšana. Man pieņemamākais audzināšanas modelis ir, ja bērni un vecāki izrunājas un vienojas, taču tas ir visgrūtākais. Nesaskatu jēgu tādai audzināšanas metodei, kad vecāki tikai komandē un bērniem piespiedu kārtā jāpaklausa. Manuprāt, lai arī kas būtu jādara, bērniem vajadzīga motivācija, nevis apziņa, ka to vēlas vecāki.
Andrejs no Seces, divu bērnu tēvs:
— Man ir septiņus un divus gadus veci bērni, tāpēc pagaidām ir tikai viens iespējamais audzināšanas variants — bērniem jāklausa vecāki. Jau tagad bērnos jāieaudzina apziņa, ka vecāki jāklausa. Vēlāk, kad bērni paaugsies, noteikti kopīgi pārrunāsim problēmas un kopīgi tās risināsim. Pagaidām ģimenē visu nosakām mēs, vecāki, nevis bērni.
