Ģimenes ārste Anita Urbanoviča ir pļaviņiete, lai gan var sevi uzskatīt arī par aizkrauklieti, jo kopš 1986. gada strādā savā vienīgajā darbavietā Aizkraukles slimnīcā, bet no 1998. gada ir ģimenes ārste 2050 pacientiem.
Ģimenes ārste Anita Urbanoviča ir pļaviņiete, lai gan var sevi uzskatīt arī par aizkrauklieti, jo kopš 1986. gada strādā savā vienīgajā darbavietā Aizkraukles slimnīcā, bet no 1998. gada ir ģimenes ārste 2050 pacientiem. 700 no viņiem ir bērni, ārstei īpaši mīļi, jo viņa mācījās par pediatri.
Anita Urbanoviča ir viena no tām ārstēm, par kuru redakcijā sūdzību nav, ir tikai pateicības. Katru gadu “Staburaga” lasītāju gada aptaujās viņu nosauc labāko speciālistu skaitā. Viņa pērn bija ieteikta arī akcijai “Latvijas lepnums” un šogad saņēma Aizkraukles rajona “Labās zvaigznes” titulu.
Vēlas audzināt mazus bērnus
— Vai par bērnu ārsti jūs vēlējāties kļūt jau bērnībā?
— Tā gan nebija. Es sevi iedomājos tikai kā skolotāju. Gribēju mācīt pašus mazākos, tāpēc man vajadzētu studēt Liepājas pedagoģiskajā institūtā. Tā es vairākus gadus tam arī gatavojos.
Skolā man patika dejot un nodarboties ar sportu, guvu arī panākumus. Piedalījos daudzās sacensībās. Spēlēju tautasbumbu, biju distanču slēpotāja, un sports manā dzīvē bija ļoti nozīmīgs. Līdztekus mācījos arī akordeona spēli mūzikas skolā. Man patika spēlēt orķestrī, lai arī nevaru teikt, ka man būtu laba muzikālā dzirde, taču tā “kopā būšana” man patika par visu vairāk.
Divas liktenīgas tikšanās
Tomēr par skolotāju nekļuvu, jo dzīvē nāca negaidīts pavērsiens. Slēpojot guvu traumu un nokļuvu Traumatoloģijas institūtā Rīgā. Manā palātā veseļojās arī kāda ārste, ar viņu iepazināmies tuvāk un bieži runājām par medicīnu. Šīs kundzes ietekmē manī arī radās interese par šo profesiju. Taču es atkal domāju, ka būšu tikai bērnu, nevis pieaugušo ārste. Kaut gan vēl svārstījos, jo ļoti gribēju strādāt kādā “dārziņā” par audzinātāju. Tomēr izvēlējos medicīnu, un kā par brīnumu arī eksāmenus institūtā nokārtoju bez problēmām. Pati pēc notikušā uzreiz vēl neaptvēru — tā ir patiesība vai tikai vīzija, vai tiešām esmu uzņemta tieši šajā mācību iestādē?
Šī liktenīgā tikšanās slimnīcā man nav vienīgā, jo arī savu nākamo vīru satiku slimnīcā, tikai Pļaviņās. Tieši savā 18. dzimšanas dienā Pļaviņu slimnīcā iepazinos ar Māri, kurš nāca ciemos pie savas mātes. Viņš ir gostiņietis, un tā mēs sākām draudzēties. Studiju laikā nolēmām izveidot ģimeni. Tā arī palikām Pļaviņās, un man ir ļoti laimējies ne tikai ar vīru, bet arī ar labiem vīra vecākiem.
Sāk ar sanitāres rūpēm
— Kāds bija jūsu studiju laiks? Vai profesijas izvēlē nejutāties vīlusies?
— Studiju laiks bija skaists un neaizmirstams. Mācījos un reizē arī strādāju Bērnu klīniskās slimnīcas jaundzimušo nodaļā par sanitāri. Darbs bija ļoti atbildīgs, jo manā aprūpē bija neiznēsātie, pirms laika dzimušie mazulīši, kuriem slimnīcā vajadzēja palikt, līdz viņi sasniedza normālu svaru. Nereti piedzimstot šie bērniņi svēra tikai ap kilogramu. Man mazulīši likās tik trausli, ka bija bail rokās paņemt.
Taču kāds “magnēts” mani vilka tieši pie viņiem, un drīz vien es ar sajūsmu vēroju katru mazuli, kā viņš no sīkas būtnes kļūst par apaļu zīdainīti un laimīgi nonāk mājās. Tas bija kaut kas tik brīnumains, ka vārdos to grūti izteikt, to vajag redzēt un sajust. Un gūtais gandarījums ir neaprakstāms.
Studiju ceturtajā kursā slimnīcā strādāju jau par medicīnas māsu, tā ka, pirms saņēmu ārstes diplomu, sāku no pašas pirmās medicīnas darbinieces pakāpes — sanitāres.
Ģimenei netraucē
— Kā sākās jūsu bērnu ārstes gaitas?
— Sākās toreizējā Stučkas pilsētā kā iecirkņa ārstei. Trīs gadus strādāju arī slimnīcas bērnu nodaļā, kuru vadīja ārste Inta Lāce. Tiešajā darbā mani tomēr vairāk ievadīja tagadējā bērnu nodaļas vadītāja Janīna Pauriņa, bet mana pirmā darbaudzinātāja patlaban ir mana paciente.
— Vai darbs ģimenei netraucēja?
— Centos, lai tā nebūtu, bet ģimene mani saprata, jo zināja, ka esmu vajadzīga slimajiem bērniem. Kamēr pašas bērni bija mazi, viņus audzināt palīdzēja vīrs, viņa un arī mani vecāki. Visi dzīvojām netālu, un puikas, tāpat kā es bērnībā, auga, baudot Daugavas vējus un skaisto dabu. Mūsu māja ir jaukā vietā, un pirmo no rītiem varam sveicināt Daugavu un lielos kokus. Es, tāpat kā daudzi pļaviņieši, uzskatu, ka Pļaviņas ir viena no brīnišķīgākajām Latvijas mazpilsētām.
Bija laiks, kad darba dēļ gribēju pārcelties uz Aizkraukli, taču vīrs kategoriski pateica “nē”, un es, kaut arī nelabprāt, toreiz tomēr piekāpos. Tagad viņam par to esmu pateicīga, jo savā dzimtajā pusē “iesakņojos” arvien vairāk. Arī tas, ka uz darbu pašai jābrauc ar auto, man netraucē. Ceļā daudz ko pārdomāju, ja esmu viena, domās nereti atrisinu ne vienu vien samezglojumu un rodu izeju kādai problēmai.
Atceras divdesmit gadu
— Varbūt jūs jau ārstējat savu pirmo mazo pacientu bērnus?
— Tā ir, jo daudziem esmu ģimenes ārste jau no sava pirmā darba gada. Man ir laba atmiņa. Kad tagad kāda māmiņa vai tētis, kuru ārste esmu, atnes savu mazuli, es jau varu vieglāk orientēties bērna veselības aprūpē, jo zinu, kāda veselība kopš bērnības ir viņa vecākiem. Tas ārsta praksē ļoti palīdz, jo ir kaites, kuras var mantot, tāpat arī paradumus un dzīvesveidu. Ja mani mazie pacienti bija sportiski, tad arī viņu bērni ir tādi paši — maz slimo un daudz kustas. Ir arī “apalīšu” dzimtas, kuriem patīk mierīgāks un mazkustīgāks dzīvesveids, un arī viņu mazie ir tādi paši. Bieži bērniem iedzimst alerģija, tad man vieglāk noteikt slimības gaitu, jo alergēnu ir ļoti daudz.
Atceros, kāds tēvs atveda pie manis savu puisīti. Viņš likās tāds samulsis, līdz sākām runāt un es uzzināju, ka esmu viņu ārstējusi slimnīcā, kad puikam bija septiņi gadi. Es viņam esot lasījusi vakara pasaciņas un citas bērnu grāmatiņas. Viņš to atcerējās visus šos gadus un bija priecīgs, ka atkal tiekamies un es varu palīdzēt viņa dēliņam.
Mierinājums dabā
— Kā pārdzīvojat dzīves tumšās dienas?
— Esmu emociju cilvēks, un grūtos brīžos manu sarūgtinājumu jūt arī ģimenē. Dažkārt pat gribas pastrīdēties, tad vīrs joko, kurš Dvīnis manī tobrīd valda? Kad ir kādi ļoti smagi pacientu saslimšanas gadījumi, vienmēr meklēju atbildi, kāpēc tā notika? Ir lietas, kuras ārsti nespēj mainīt. Un tad gribas klusumu un sajust Daugavas vējus, lūkojos upes ūdenī, kokos, zālē un ziedos, kurus ļoti mīlu. Mans koks ir ozols, piespiežos tam un jūtu enerģiju, kas tajā pulsē. Dažkārt mierinājumu rodu, daudz strādājot. Pēdējos gados lasu grāmatas par psiholoģiju un meklēju tajās atbildes uz pašas neatbildētajiem jautājumiem.
Spēku rodu, aizbraucot uz vecmāmiņas dzimto pusi Daugavpilī un apmeklējot katoļu baznīcu, kuru saucu par mūsu dzimtas balto baznīcu.
Grūtības vieglāk pārvaru pavasarī, kad mostas daba un putni vij ligzdas. Esmu pavasara bērns, tāpēc ievu un ceriņu ziedēšanas laiks ir mans laiks, jo tad šķiet, ka arī cilvēka dvēsele visam zied līdzi.
Lielākā laime ir vesels mazulis
Tomēr gadu gaitā kā ārste un māte esmu sapratusi, ka sievietes lielākā laime ir vesels bērns. Nereti nākas par to runāt ar mātēm, manām pacientēm. Atnāk pie manis “uzvilktiem nerviem”, stāsta par zaudētu darbu vai ģimenes problēmām, un tas viss sieviešu dzīvi pārvērš izmisīgā cīņas laukā. Taču, visu pārrunājot, secinām, ka laime garām nav gājusi, ka šai sievietei, piemēram, ir veseli bērni. Un tā ir lielākā Dieva dāvana, kāda mātei var būt. Visas raizes un rūpes pāriet, tikai veselību ne par kādiem pasaules dārgumiem nevar nopirkt.
Par to vajadzētu padomāt tām pusaudzēm, kuras smēķē un lieto alkoholu un kurām, gandrīz droši var teikt, veseli bērniņi diezin vai dzims. Diemžēl jaunieši patlaban sevi nereti grib apliecināt tieši negatīvās izpausmēs. Cik brīnišķīgi jūtas tās mātes, kuras mazuļus ir gaidījušas ar mīlestību, un mazie piedzimst mierīgi un veselīgi. Viņi maz slimo, un tās ir laimīgas ģimenes.
***
vizītkarte.
VĀRDS, UZVĀRDS: Anita Urbanoviča.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1962. gada 26. maijs, Pļaviņas.
DZĪVESVIETA: Pļaviņas.
IZGLĪTĪBA: augstākā, absolvējusi Rīgas Medicīnas institūtu.
NODARBOŠANĀS: ģimenes ārste Aizkrauklē.
ĢIMENE: precējusies, vīrs Māris, dēli Lauris un Ģirts.
VAĻASPRIEKS: ceļošana, darbs dārzā, atpūta mežā.
HOROSKOPA ZĪME: Dvīņi.
***
citi par Anitu Urbanoviču
Jeļena Rasima, medicīnas māsa:
— Mēs kopā strādājam vairāk nekā desmit gadu, un ārste Urbanoviča ir ļoti saprotoša, izpalīdzīga, gudra un labestīga. Viņa neatsakās pieņemt slimniekus arī pēc darbalaika un ļoti rūpējas par tiem, kuri bieži slimo. Neesmu dzirdējusi, ka viņa pārmestu vai skaļā balsī rātos, lai arī to vajadzētu darīt, runājot ar vecākiem, kuriem bērna veselība nerūp. Viņa ar apbrīnojamu pacietību skaidro vēl un vēl, kamēr jaunās mātes saprot, kā rīkoties, kad ar mazuli kaut kas notiek.
Ārstei ļoti patīk puķes, un ilggadējie pacienti to zina, tāpēc mūs kabinetā vienmēr ir ziedi. Tie ārstei ir skaistākais “paldies”!
Marina Tomane, pastniece, triju bērnu māte:
— Anita Urbanoviča ir mūsu ārste jau kopš tā laika, kad viņa sāka Aizkrauklē strādāt. Bērniem viņa ir kā labais gariņš, jo, ja viņi saslimst, dakterīte vienmēr prot nomierināt. Atceros, reiz meitiņai bija sliktas analīzes, un dakterīte astoņos vakarā atnāca uz mūsu mājām, apskatīja mazo un tūlīt nogādāja slimnīcas bērnu nodaļā.
Es vienmēr apbrīnoju laipnību un mieru, kas no viņas staro. Tas rada drošību un pārliecību, ka viss būs labi.
