Redakcijai piezvanīja aktīvā “Staburaga” lasītāja Rasma Drevinska no Mazzalves pagasta.
Redakcijai piezvanīja aktīvā “Staburaga” lasītāja Rasma Drevinska no Mazzalves pagasta. Viņa uztraucas par stārķi, kurš vientulīgi staigā pa pagasta centru un meklē ēdamo. Neviens par šo putnu neliekas zinis. Stārķu pāris kā vienmēr apmeties ligzdā virs ūdenstorņa un mazuļus izperēt vēl paguvis, bet tad komunālā dienesta strādnieki ligzdu izjaukuši. Visi stārķi rudenī aizlidojuši, bet šis kaut kādu iemeslu dēļ palicis tepat. Varētu būt, ka stārķēns no ligzdas izgrūsts, jo visam perējumam sausajā vasarā barības nav pieticis. Putni tā mēdzot darīt. Rasmas kundze ļoti cer, ka par stārķi kāds tomēr parūpēsies.
Par stārķu paradumiem savā rakstā “Kāds bijis stārķu gads?” stāsta Bioloģijas institūta ornitologi.
Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijas vadītājs Jānis Vīksne un “stārķu profesore” bioloģijas doktore Māra Janaus stāsta, ka šogad biežāk nekā citus gadus saņemtas ziņas par no ligzdām izmestiem un bojāgājušiem izperētiem stārķēniem.
Stārķu pāris, jūtot, ka nevarēs visus bērnus izbarot, vienu vai pat divus stārķēnus izgrūž no ligzdas. Šogad tā varēja notikt sausuma dēļ, kad trūka barības.
“Apdzīvotas, bet nesekmīgas ligzdas — tās, kurās neizaug bērni, parasti ir ap 10%, šogad — gandrīz divreiz vairāk jeb 18,7%. Tātad gandrīz katra piektā ligzda palikusi bez stārķēniem,” Māra Janaus vērtē datus.
Kāpēc Latvijā tik daudz svēteļu
Latvijā 1984. gadā bija 6723 stārķu ligzdas, bet pēc desmit gadiem — jau ap 10 600. Kopš tā laika ligzdu skaits stabilizējies.
Baltajam stārķim vajadzīga lauksaimniecības zeme, kur var atrast kukaiņus, strupastes, kurmjus, uz zemes ligzdojošu putnu mazuļus u. c. Vardes, čūskas un sīkāku radību putns atrod ūdeņu tuvumā, mitrās pļavās, bet ne purvos.
Vissliktākais kopš novērojumu sākuma (1989.) bija 1997. gads, kad nesekmīgo ligzdu bija pat 27%. Toreiz nelaime notika jau ziemošanas vietās un migrācijas ceļos — Turcijā un Izraēlā, kur stārķi apmetas, lai uzbarotos, uzkrātu rezerves tālākam ceļam. Pilnīgi netipiski šīm zemēm uzsniga sniegs. Stārķiem nebija barības, viņi zaudēja spēkus, un liela daļa gāja bojā. Latvijā stārķi atgriezās ļoti vēlu, novārguši, tāpēc mazuļu bija jūtami mazāk.
Ligzdu skaita pieaugums no 1984. līdz 1994. gadam lielā mērā izskaidrojams ar to, ka sabruka sociālisma kopsaimniecību sistēma: meliorācija norima, ķimikālijas lietoja mazāk. Arī Āfrikā ziemošanas vietās tolaik bija mitruma periods, kad pārziemot putniem bija vieglāk. Stārķu skaits palielinājās arī citur Austrumeiropā.
Dabas bioloģija nav atzīta par prioritāti…
Balto stārķu ligzdu uzskaiti veic galvenokārt skolēni. Tā bijis jau kopš 1934. gada, kad tās pirmoreiz skaitītas Latvijā. “Toreiz to darīja mazpulcēni, un Latvijas teritorija tika gandrīz simtprocentīgi aptverta,” secina M. Janaus. “Atsaucību gribētos lielāku, tomēr tik bēdīgi kā 1994. un 1995. gadā arī vairs nav. Tad gan finansiāli, gan ekonomiski visiem klājās grūti, un kur vēl par stārķiem domāt… Toreiz putnu uzskaitē piedalījās aptuveni trešdaļa skolu, tagad to dara puse skolu. Piedalās arī Ornitoloģijas biedrības biedri, kuru ir ap 600. Atsaucīgākie ļaudis ir Latgales pusē.”
Ornitoloģijas laboratorijas vadītājs profesors Vīksne piebilst, ka dabas bioloģija tomēr nav atzīta par prioritāti. Vārdos gan Latviju saucam par stārķu zemi, bet darbos… Lai salīdzinām kaut vai ar Nīderlandi — tur brīnās par mūsu stārķiem, bet pašu zeme tik ķimizēta, ka nevienu slieku neatrast.
(Saīsināti no “Agropola”)
