Vairāk jādomā par sakārtotu sistēmu
Ilona Maruse, Aizkraukles slimnīcas galvenā ārste un anestezioloģe-reanimatoloģe
Gads no gada paiet kā straujā skrējienā, un arī aizvadītais tāds bija. Pacientu netrūkst, un darba nav bijis mazāk. To gan apgrūtina nebeidzamās reformas veselības aprūpes sistēmā, ministru un lēmumu maiņas, bet darba būtība jau paliek tā pati — palīdzēt cilvēkiem. Vienmēr esmu uzsvērusi, ka manis izvēlētā anestezioloģijas joma un darbs operāciju zālē ir pats labākais. Nekad neesmu nožēlojusi profesijas izvēli. Administratīvie pienākumi ir kas atšķirīgs. Tomēr arī tas jādara, lai ārstniecības iestādē pareizi plānotu darbu, darbiniekiem nodrošinātu atbilstošu aprīkojumu un darba apstākļus, lai pacientiem varētu sniegt maksimāli kvalitatīvu medicīnisko palīdzību.
Katrs gads nāk ar jaunām cerībām, arī veselības aprūpes jomā. Vairāk gan gribētos, lai tik ļoti nebūtu uzsvērts naudas trūkums, bet sistēma būtu sakārtotāka, stabilāka, lai “spēles” noteikumi nemainītos tik bieži. Aizvadītajā laikā daudz kas mainījies visā valstī, arī Aizkraukles slimnīcā. Šobrīd gan nav ilūziju par to, ka piedāvāto pakalpojumu ziņā tā varētu atgriezties iepriekšējā līmenī, kā bija līdz 2009. gada reformai. Tam nav ne finansējuma, ne speciālistu, jo daudzi aizbraukuši, daži ir pelnītā atpūtā, bet jaunos kolēģus piesaistīt grūti. Viens no iemesliem ir tas, ka jaunajiem mediķiem savu zināšanu un prasmju pilnveidošanai nepieciešams darboties akūtajā medicīnā, bet Aizkrauklē ir pirmā līmeņa slimnīca, kur ir aprūpes nodaļa lielākoties pacientiem ar hronisko slimību paasinājumiem vai nekomplicētām akūtām saslimšanām, dienas stacionārā veic tikai plānveida operācijas, tāpēc darbības lauks ir daudz šaurāks. Tie pacienti, kuriem veselība ir sliktāka, nonāk reģionālajās ārstniecības iestādēs, kur darba ritms ir straujāks. Tomēr arī mums ir jauni kolēģi gan uzņemšanas nodaļā, gan ambulatorajā daļā, par ko priecājamies mēs un arī pacienti.
Pašai personīgi gads pagājis tikpat steidzīgi kā citiem — nupat bija Līgo, bet nu jau klāt Ziemassvētki. Priecājos par savu dēlu, kuram ir labas sekmes skolā un panākumi citās aktivitātēs. Esmu gandarīta, ka tēvam vēl turas laba veselība, jo tas ir galvenais. Kādu īpašu notikumu, kas spilgti paliktu atmiņā, aizvadītajā gadā nebija, bet nelielu skaistu brīžu nav trūcis. Gads kā jau gads, gaidām nākamo… un vēl sniegu, jo ģimenē iemīļota nodarbe ir slēpošana. Īpaši iecienīta vieta, kur braucam slēpot, ir sporta bāze Vietalvas pagasta “Mailēs” ar vienmēr izcilu trasi. Cerams, ka šī ziema nebūs izņēmums un sniegu sagaidīsim.
Lai visiem laba veselība! ◆
Reklāma dod savu artavu
Elvijs Gulbinskis, uzņēmuma “Mūsu lodzinieks” Aizkrauklē vadītājs
Šogad valstī būvniecības nozare joprojām bija aktīva, tāpat kā pērn. Mūsu pamatdarbs tiešā veidā saistīts ar to— no būvniecības esam atkarīgi. Mūsu darbības reģions ir Aizkraukle, Ogre, Rīga. Šogad vairāk nekā pērn pasūtījumu gan privātajā sektorā, gan valsts uzņēmumos bija galvaspilsētā. Prognozes rāda, ka nākamais gads varētu nest manāmu stagnāciju. Notikuši konkursi par darbu veikšanu, zināmi uzvarētāji, bet kā būs turpmāk — nav zināms. Daudz tiek runāts par krīzi, tāpēc jābūt pieticīgiem, negaidām lielu kāpumu apgrozījumam. Būsim laimīgi, ja tas paliks šī gada līmenī. Savā ziņā palīdz arī siltās ziemas, kad varam ilgāk un kvalitatīvāk strādāt, nav pārāk auksts. Piedāvājam pašlaik tirgū esošos modernākos produktus, energoefektīvākos.
Pie šī gada jaunumiem noteikti gribu pieminēt dalīto būvgružu savākšanu. Tas nozīmē, ka esam iegādājušies konteinerus un paši pa frakcijām sašķirojam, atsevišķi liekot logu stiklu, koka rāmjus, metāla detaļas. Cik zinu, esam vienīgie šajā nozarē, kas piedāvā šādu pakalpojumu. Agrāk vecie logi, palodzes un citas detaļas pārsvarā nonāca pie atkritumu urnām.
Tāpat kā visi, cenšamies nomaksāt nodokļus, un kavējumu nav. Saistībā ar PVN likumu no nākamā gada nelielas izmaiņas paredzētas grāmatvedībā. Par laimi, tas mūs neietekmē negatīvi, vien nedaudz pamainīsies rēķinu izrakstīšana.
Esam pastāvīgie “Staburaga” klienti, “Mūsu lodzinieka” reklāma ir teju katrā avīzē, un varu teikt, ka tas noteikti veicinājis mūsu atpazīstamību. Lai arī klientiem nejautājam, no kurienes viņi uzzinājuši par mums, reklāmas viennozīmīgi devušas savu artavu. ◆
“Neiespringstam, mīlīši!”
Mirdza Caune,
pensionāre no Sunākstes
Gada lielāko pārsteigumu man nupat dzimšanas dienā sagādāja bērni — viņi man uzdāvināja mašīnu. Abi ar jaunāko dēlu esam dzimuši 14. decembrī, man palika 66, dēlam — 34 gadi, un šajā dienā braucu pie viņiem uz Rīgu. Tur bērni man pasniedza dāvanu — maciņu ar mašīnas atslēgām, tehnisko pasi un mazas mašīnītes suvenīru klāt. Līdz šim braucu ar vairāk nekā 25 gadus vecu opelīti, tagad man ir Volkswagen firmas mašīna bordo krāsā. Bērni gada laikā bija izzinājuši manas vēlmes un tās piepildīja. Dāvana vienkārši super! Savu prieku pat aprakstīt nespēju, bet visvairāk iepriecina attieksme, ka bērni mani ir novērtējuši. Viņus audzināju ļoti grūtā periodā, kad veikalos neko nevarēja nopirkt, šuvu meitai kleitiņas, lai viņa svētkos ir skaista… Neizsakāms prieks, ka mani bērni izauguši tik forši! Un mani laimīgu dara tas, ka ģimene ir kopā — dzīvo saticīgi, viens pie otra brauc ciemos, nestrīdas. Tas ir vissvarīgākais, kas vien var būt. Man ir divi dēli un meita, astoņi mazbērni, viens otram palīdzam, kopā svinam svētkus un vienkārši viens otram esam. Visumā gads bijis tāds līdzens, bet daudz gan atkarīgs no tā, kā paši visu uztveram. Protams, katrā ģimenē vienmēr ir atkāpes, jo nevar viss būt perfekti — izdomā, un tieši tā arī notiks. Gribējām nomainīt manai mājai Sunākstē jumtu, taču visiem ir darbs, pienākumu pilnas rokas, un bērniem tā arī saku: neiespringstam, mīlīši, vecais vēl turas, kad būs laiks, tiksim arī pie jauna! Nākamajā gadā uz to arī ceru. Man patīk ar cilvēkiem padalīties tajā, ko pati zinu un esmu pārbaudījusi. Ir lietas, kuras jāievēro un jāpiedomā. Viena no vienkāršākajām, kas patiešām strādā — nekad nedrīkst pazemot otru cilvēku. Man mamma allaž teica: ja negribi, lai tevi skar ļaunums, nedari otram ļaunu! Agrāk cilvēki ļoti piedomāja, ko runā un dara, šodien tam nepievērš uzmanību. Ja dari labu, dzīve sakārtojas, viss notiek un vairs nav, par ko sūdzēties. Tikai jādzīvo! ◆
Dēlu audzinās dziedot
Inese Skudrova, māmiņa Staburaga pagastā
Skaistākais un lielākais šī gada notikums ir mūsu dēliņa piedzimšana. Tomam tagad ir divi mēneši. Mums ir divas meitas Amanda un Marta, un viens eņģeļu bērniņš — tieši pirms desmit gadiem piedzima un nomira mūsu pirmdzimtais dēliņš… Tagad mums ir ļoti gaidītais puisītis, un par to priecājamies gan mēs, meitenes, gan tētis, kuram tik ļoti gribējās dēlu. Lielās māsas, īpaši Marta, kurai ir seši gadi, ļoti grib auklēt brāli, vizināt un mīļot.
Pirmdzimto puiku nepaspējām paauklēt, un dēla audzināšana mums ir jaunums. Ja ar meitenēm viss bija skaidrs, tagad šķiet savādāk. Toms atsakās gan no knupīša, gan pudelītes, nedzer arī manu atslaukto pienu, līdz ar to viņš lielākoties visur ir jāņem līdzi. Visi ģimenē esam dziedātāji, un ceru, ka pēc gadumijas es atkal atsākšu dziedāt pagasta dziedošajos kolektīvos. Protams, dēliņu ņemsim līdzi uz mēģinājumiem, jo arī vīrs dzied. Atceros, arī Marta uzauga ar dziesmu, rāpoja pa grīdu, kamēr mēs, vecāki, dziedājām. Tātad šis ceļš mums jau zināms — arī dēls ģimenē augs ar mūziku.
Esam piepulcējušies Latvijas kuplo ģimeņu pulkam, saņēmām Latvijas Goda ģimenes kartes, un arī tas ir vērā ņemams notikums. Šajā gadā svinējām daudz apaļu jubileju, ciemojāmies pie radiem un draugiem, savukārt decembra beigās pirmā vārdadiena bija mūsu mazajam Tomiņam.
Gada nepiepildītā iecere bija visiem kopā aizbraukt kādā ekskursijā, bet saistībā ar mazā gaidībām un grūtībām to atlikām. Šogad ceram kopā aizbraukt kaut kur ārpus Latvijas, piemēram, pabūt delfinārijā Klaipēdā. Ceļa mērķis ir zināms, atliek tikai īstenot.
Visiem Jaunajā gadā gribu vēlēt vairot sirsnību! Lai cilvēki viens otram, vai tas būtu draugs, kolēģis vai paziņa, nekautrētos pateikt vairāk laba, ieraudzīt patīkamas lietas. “Tu šodien labi izskaties!”, “Tev piestāv šī krāsa!” pateikt ir tik viegli, un pretī var saņemt cilvēka smaidu, patiesu prieku. Ik dienas, ne tikai svētkos. ◆
Kā to var paspēt? Var!
Anita Ostrovska,
Jaunjelgavas novada kultūras nama direktore
Skaisti izgreznota egle mirdz un izgaismo telpu un mūsu domas. Kultūras nama zāle smaržo pēc pašu ceptām un tikko galdā liktām piparkūkām. Ģimenes ar bērniem darbojas, radot katram savu Ziemassvētku brīnumu. Tas viss un saulains mandolīnu orķestris ļauj mums sajust svētku patieso būtību, kā arī atskatīties uz gada ritējumu.
Kāds ir bijis mans 2019. gads? Īsā atbilde — ļoti piepildīts. Daudz notikumu, kuros esmu iesaistījusies, un tieši tie visilgāk paliek atmiņā caur gūtajām emocijām un jauno pieredzi.
Vecākā meita Ingūna izveidoja uzņēmumu “Sulu māja” — mīļu, sirsnīgu vietu uz mūsu dzimtas zemes, kur ģimenei būt kopā, radot jaunus produktus, veselīgus cilvēkam un videi.
Jaunākajai meitai Annai Kristai esmu dzīvojusi līdzi viņas mūzikas ceļos. Anna piedalījās šovā “X Faktors”, kurā viņu atbalstīja visa lielā dzimta, bet īpašas reklāmakcijas veica mazmeitiņas Katrīna un Madara, kā arī viņu mazais brālis Miķelis. Anna Krista sakomponējusi vairākas dziesmas, no kurām viena — “Mazā Parīze” (starp citu, tā ir viņas dzimtā vieta Aizkraukle) — sākusi savu ceļu radio un televīzijā. Visvairāk mani priecē, ka abas meitas ir ļoti labestīgi cilvēki un arī šogad devušas ieguldījumu akcijā “Dod Pieci”. Ingūna ziedoja akcijai sulas, bet Anna Krista piedalījās tiešraidē un ziedoja ar dziesmu.
Gribētos savai ģimenei veltīt daudz vairāk laika, bet esmu izteikts sabiedrības cilvēks, un lielākā dzīves daļa paiet ārpus mājas. Paldies manam saprotošajam vīram Jānim, kurš ļoti labi zina, kā ir strādāt kultūras darbā, un reizēm mums abiem ir kā filmā “Naktssargs un veļasmazgātāja”, kad viens pārrodas mājās, bet otrs jau ir prom.
Viens no maniem sabiedriskajiem darbiem ir biedrībā “Aizkraukles reģionālā Tautskola”. Šogad tai 10 gadi, un tādēļ kopā ar domubiedriem izveidojām fotoizstādi “Latvisko krustabu stāsti”. Šobrīd tā skatāma muzejā “Kalna Ziedi” Aizkrauklē. Izstādes tapšanas pamatā ir mans darbs ar kultūras nama folkloras kapelu “Karikste”. Tā kā tautas mūzikas spēlēšana un tās pētīšana ir mana aizraušanās, varētu minēt teicienu “Ja tu darīsi to, kas tev patīk, tev nekad nebūs jāstrādā”.
Esmu arī Aizkraukles novada domes deputāte un vadu Izglītības, kultūras un sporta komiteju. Katru mēnesi sagatavojam un izskatām pietiekami daudz svarīgu jautājumu, kas skar izglītības, kultūras un sporta jomas, taču ne tikai. Lemjam par finansiālu atbalstu biedrībām, kuras dod ieguldījumu Aizkraukles novada attīstībā, iesaista dažādas sabiedrības grupas, sāk jaunas tradīcijas.
Tomēr lielākā mana dzīves daļa paiet tiešajā darbā, vadot Jaunjelgavas novada kultūras dzīvi un priecājos, ka tieši kultūras jomā mūsu novads ir stiprs. Pasākumu klāsts ir ļoti liels, bet kā 2019. gada īpašākos vēlos minēt Baltā galdauta svētkus, kura ietvaros klājām galdu pie Aklā ezera, Baltijas ceļa 30 gadu svinības uz Latvijas—Lietuvas robežas kopā ar brāļu tautām un valstu prezidentiem, teātra festivālus novadā, savu novadnieku sveikšanu, protams, novada svētkus un pagastu dienas. Tā kā Jaunjelgava ir Sēlijas kultūras daļa, bijām lepni pārstāvēt novadu Sēlijas dienā Latvijas nacionālajā bibliotēkā.
Šo visu stāstot jums, sāku domāt — kā to var iespēt? Bet var, mana ģimene un draugi, pirtiņa un pelde atjauno manus spēkus, dod jaunus spēka resursus. Lai balti svētki sirdīs un dabā visiem mums! ◆
Kādu vilku barojam, tā dzīvojam
Rita Lielā, A. Upīša Skrīveru vidusskolas sporta skolotāja un trenere
Sports — tā ir mana ikdiena. Gads pagājis ātri, vienā skriešanā, grūti vairs atcerēties un izcelt būtiskāko. Brīvo laiku pavadīju kopā ar ģimeni. Runājot par sportu, ir liels gandarījums par Latvijas handbola vīriešu nacionālo izlasi, kas ieguva Gada komandas titulu. Handbols nekad iepriekš nav ticis nominēts, iekļūšana Eiropas čempionāta finālturnīrā, kas janvārī notiks Norvēģijā, ir solis augšup. Visi ir reālisti, saprot, ka kalni gāzti netiks un pirmajā trijniekā nespēlēs. Prieks par spēlētājiem, lielākajai daļai karjera iet uz beigām. Šīs sacensības var pielīdzināt olimpiskajām spēlēm — tas ir liels sasniegums. Lepojos arī ar meitas Lauras un dēla Toma sportiskajām gaitām. Laura veiksmīgi startē daudzcīņā un turpina sasniegt jaunas virsotnes handbolā. Šogad viņu iekļāva Latvijas U16 izlases sastāvā. Viņa ir jaunākā komandas spēlētāja. Šogad Laura sevi pierādīja nometnē Vācijā. Viņa vēlas iet brāļa pēdās, nākamais solis būtu pārcelties, mācīties un trenēties Vācijā. Tam šobrīd traucē dažādas formalitātes. Laura ir par jaunu, lai Vācijā būtu viena pati. Vai nu viņai būtu jādzīvo kādā ģimenē, vai kādam no mums būtu jābrauc uz Vāciju. Šobrīd mēs neviens neesam gatavi aizbraukt uz dzīvi tālumā. Ir mums dažas domas, bet kā lietas risināsies, to rādīs laiks. Priecājos un sekoju līdzi arī bijušo audzēkņu gaitām. Kāds aizgājis sportā, cits kļuvis par treneri vai fizioterapeitu. Strādājot vairāk nekā 20 gadus, redzu, kā izaug mani audzēkņi un paši kļūst par vecākiem. Sajūtas ir labas — redzēt sava darba augļus.
Maz interesējos par politiku. Apzinos, ka nespēju neko ietekmēt vai izdarīt. Katram jāsāk ar sevi. To mācu arī bērniem — mainīt mēs varam sevi un vidi sev apkārt. Tas pats arī par teritoriālo reformu, kas šogad bija aktuāla. Cilvēki pārmaiņu gaidās pārlieku satraucas. Katrā bezizejā ir izeja. Var iekrist bedrē, bet jāķepurojas un jātiecas uz priekšu. Sports iemāca cīnīties.
Dzīve ir tā iekārtota, ka katrs solis mūs ved uz augšu. Galvenais, lai ir veselība, tas ir visa pamatā. Nav nekā daudz, ko varētu vēlēties, vienīgais atvaļinājums — jūra, saule, miers. Mācījos kursos pie fizioterapeita Ērika Visocka, man prātā iesēdies viņa teiktas: “Katrā cilvēkā dzīvo divi vilki — labais un sliktais. Kādu vilku barojam, tā dzīvojam.” Mēs varam izvairīties no negācijām, palīdzēt sev un dzīvot mierā. Nevajag to jaukt ar vienaldzību, jāsaprot, kad “cepienam” ir jēga un kad tas ir bezjēdzīgi. ◆
Pamazām paplašināmies
Dace Sirmā, SIA “Dabas garša” uzņēmēja
Šis gads aizskrējis vēja spārniem, un mūsu galvenā prioritāte ir bijis darbs, darbs un vēlreiz darbs. Gājis ir visādi: bijušas gan priecīgas dienas, gan ne tik veiksmīgas, tā ka varam teikt, mums bijis krāsains gads. Mūsu vistu ganāmpulks ir papildinājies ar jaunām vistiņām. Vasaras vidū ar olu biznesu gāja ne visai spīdoši — pieprasījums pēc olām bija ļoti liels, bet vistas bija paņēmušas atvaļinājumu un nedēja. Tagad atkal viss iegājis savās sliedēs. Esam paplašinājuši klientu loku — olas pievedam ne tikai privātpersonām, bet esam noslēguši līgumu ar vienu veikalu Rīgā, savu vietu esam iekarojuši arī Rīgas tirgū. Rudens mums atnāca ar patīkamu ziņu — tika apstiprināts mūsu projekts — no ES fondiem ieguvām naudu vistu ganāmpulka papildināšanai. Krietni kuplāks kļuvis arī aitu ganāmpulks — mums tās jau ir trīsdesmit. Jaunajā gadā ceram turpināt iesākto un pamazām paplašināt aitu ganāmpulku. Galvenais, mums patīk tas, ko darām, tad arī neveiksmes vieglāk pārvaramas. Jaunajā gadā visiem vēlu darbotiesprieku un labu veselību! ◆
Aktīvs gads
Aldis Labinskis,
Aizkraukles novada vidusskolas direktors
Izglītības iestāžu darbiniekiem jauns gads vairāk saistās ar 1. septembri, un atskaites punkts aizvadītajam ir vasaras mēneši. Tā ka astronomisko gada maiņu lielākoties uztveram kā pusceļu no tā.
Savā darbā biežāk vērtējam ne to, kas padarīts, bet to, ko nepaguvām izdarīt, un, protams, raugāmies uz priekšu. Viens no būtiskākajiem jaunumiem ir skolas dalība pilotprojektā “Skolas 2020. — 2030”. Saistībā ar to gandrīz visi skolotāji iesaistījušies un piedalās jauna izglītības standarta aprobācijā, apmācībās pa izglītības priekšmetu jomām un dalās pieredzē ar kolēģiem. Tas būs jauns izaicinājums, jo izglītības jomā pārmaiņas ienāk nepārtraukti. Laikmets, sabiedrība un skolēni mainās, un mums jāspēj iet tam visam līdzi. Ne vienmēr tas pilnībā izdodas, jo mums, pieaugušajiem, nereti gribas izdarīt tā, kā esam ieraduši, bet jāpieņem arī jaunais, lai veidotu veiksmīgu saskarsmi ar skolēniem.
No nākamā mācību gada sākas arī jaunā izglītības standarta ieviešana sākumskolas 1. un 4. klasē, 7. un 10. klasēs. Vidusskolas piedāvās skolēniem mācību priekšmetu izvēles grozus, ko arī mēs esam izveidojuši. Par to visu bija diskusijas skolā ar skolas padomi, 9. klašu skolēnu vecākiem, skolēniem, un ceru, ka kopā mums viss veiksmīgi izdosies.
Sākta skolas jaunās piebūves celtniecība Draudzības krastmalā. Nolemts, ka nākamo mācību gadu visa sākumskola atklās ēkā Draudzības krastmalā, lai pārcelšanās nav jārīko mācību gada laikā. Esam apzinājuši telpas, šaurāk būs, bet kādu brīdi piecietīsim. Būs arī citas neērtības, jo pietrūks lielās svinību zāles Rūpniecības ielā, kur darbojās pašdarbības kolektīvi un notika pasākumi. Turklāt tik labas akustikas nav nevienā citā mūsu skolas zālē. Tomēr galvenokārt drošības apsvērumu dēļ esam nolēmuši ilgāk neizmantot šo ēku, un ieguvums būs tas, ka sākumskola vairs nebūs sadalīta divās daļās. Ja pats par sevi saprotams, ka 1. klasei rudenī jāmācās Draudzības krastmalā, tad loģiski, ka arī pārējās sākumskolas klases būs turpat. Runājot mūsu Valsts prezidenta Egila Levita vārdiem — jābūt turpinātībai. Protams, paies laiks, līdz iedzīvosimies jaunajos apstākļos, visu pielāgosim, jo tas nevar notikt vienā dienā, bet galvenais, ka viss top.
Personīgi man gads pagājis ļoti ātri, var tikai pabrīnīties, kur tas palicis. Nekādi lieli notikumi tā laikā nav risinājušies, tomēr tas ir bijis pietiekami saistošs un aktīvs. Tādu gaidīsim arī nākamo. ◆
