Ziemassvētki ir brīdis, kad daudzi vēlas un arī piedzīvo ko īpašu.
Ziemassvētki ir brīdis, kad daudzi vēlas un arī piedzīvo ko īpašu. Nozīmīgs šis laiks ir arī pļaviņietei Lidijai Kozlovai, kuru pirms diviem gadiem iesvētīja Pļaviņu luteriskajā baznīcā.
Šis notikums viņas dzīvē ir bijis likumsakarīgs — kā ceļš, kas jānoiet līdz galam.
Liktenis lemj citādi
Mūsu saruna bija par dzīvi un ceļu līdz ticībai. Pēc tās saprotu, ka Dievs Lidijai Kozlovai cieši stāvējis klāt.
— Esmu dzimusi Sibīrijā, kur māte bija izsūtīta. Piedzimu vārga un ar ļoti mazu svaru, tāpēc visi domāja, ka man nebūs lemts dzīvot. Viena sieviete mātei teica, lai mani nokristot, jo pašai nevajag uzņemties grēku, ja bērns aiziet mūžībā. Liktenis tomēr bija man lēmis dzīvot, — stāsta pļaviņiete.
Lidijas kundze teic, ka arī viņas brāļi ir kristīti, bet ticībai ģimene īpaši nepievērsās, un arī kristīgās tradīcijas netika ievērotas. Padomju gados par tādām lietām jau daudz nerunāja un nedomāja.
Uz klosteri nedodas
Skolā gan Lidijas kundzei vienubrīd radās interese par reliģiju, un viņa pat domāja iestāties klosterī.
— Tas, man šķiet, bija kādas grāmatas ietekmē. Par šo apņemšanos zināja vienīgi kāda mana draudzene. Tad noskaidroju, ka klostera māsām ir fiziski daudz jāstrādā, un apzinājos, ka es to nevaru, jo veselība nebija laba, — atceras Lidijas kundze.
Viņa atzīst, ka ideja par klosteri bijusi jaunas meitenes mirkļa iedoma. Tomēr viņa allaž apzinājusies, ka šajā pasaulē ir kāds augstāks spēks un nekas uz zemes nenotiek tāpat vien.
“Smagās” sarunas
Ticībai Lidijas kundze pievērsusies pēdējos gados. Kāpēc tieši tagad?
— Vairākus gadus dzīvoju Dobelē un drauga Andra ietekmē sāku apmeklēt baznīcu. Divus gadus biju arī viena no Dobeles bērnu uzticības tālruņa darbiniecēm. Kad vēlāk viņa atgriezās Pļaviņās, luterāņu draudze un baznīca kļuva par viņas dzīves sastāvdaļu.
— Reiz gāju garām savai pirmajai darbavietai — Pļaviņu bērnu bibliotēkas ēkai, kas tagad pieder luterāņu draudzei. Domāju, jāieiet paskatīties, kas tur iekšā notiek. Durvis bija vaļā, un es iegāju. Satiku tur savu bijušo skolasbiedreni Ināru Spēlīti un teicu viņai, ka vēlos kaut kā būt noderīga. Viņa piedāvāja man darboties svētdienas skolā. Gadu biju skolotāja, bet tad teicu, ka pietiek. Uzskatu, ka skolotājam tomēr ir jābūt ar labāku izglītību, bet es to nevarēju paveikt savas sliktās veselības dēļ, — stāsta Lidijas kundze.
Nekas nav nejauši
Tad viņas dzīvē sekoja iesvētību mācības, kas beidzās tieši pirms Ziemassvētkiem. Šis nozīmīgais brīdis tieši šajā laikā bija gluži nejauši. Īpašu satraukumu vai pārmaiņas tas viņas dzīvē neradīja, jo viss notika likumsakarīgi.
— Bībelē rakstīts, ka cilvēka mūžs ir “uzrakstīts” jau pirms viņa dzimšanas. Tāpēc par nejaušību neko nevar dēvēt. Tas dažkārt man šķiet nežēlīgi, — uzskata pļaviņiete.
Atkal skolas solā
Lidijas kundze jau ilgus gadus sadzīvo ar veselības problēmām, jo ir invalīde. Tas viņas dzīvē viesa pamatīgas pārmaiņas. Vispirms vajadzēja atteikties no darba Kokneses kultūras namā, kur viņa sāka strādāt pēc augstskolas. Tam sekoja piedāvājums strādāt par bibliotekāri Pļaviņu bērnu bibliotēkā, un droši vien daudzi mazie pļaviņieši atceras smaidīgo Lidijas tanti, kura ieteica kādu interesantu grāmatu vai aprunājās par izlasīto.
Tas, kas citiem šķiet pats par sevi saprotams, cilvēkam ar veselības problēmām ir daudzkārt grūtāk pārvarams. Un cīnīties ar tādiem šķēršļiem nācies vairākkārt. 1999. gadā viņa iesaistījās mācībās rehabilitācijas centrā Jūrmalā un apguva tirgzinības specialitāti. Tagad Lidija strādā SIA “Bezdelīgas—1”, kur saistībā ar Eiropas Savienības projektu izveidotas darbavietas cilvēkiem ar invaliditāti.
Nejūtas viena
Bieži vien grūtos brīžos arī viņa Dievam ir jautājusi — kāpēc tieši viņai ir tā jācieš?
— Tieši šis “kāpēc” dažkārt visvairāk nedod miera. Ar pieaugušajiem tas ir citādi, bet pārdzīvoju, ja cieš mazi bērni. Tomēr, neskatoties uz to visu, man vienmēr blakus ir bijuši cilvēki, kas mani atbalstīja un palīdzēja. Nekad neesmu jutusies viena un pamesta. Visiem to labo pat droši vien nevarēšu atdarīt, — stāsta Lidija Kozlova.
