Inguna Juhņeviča no Skrīveriem: — Esmu sajūsmā. Man neko vairs šovasar nevajag. Nesaprotu, ko var spriedelēt par emocijām.
Inguna Juhņeviča no Skrīveriem:
— Esmu sajūsmā. Man neko vairs šovasar nevajag. Nesaprotu, ko var spriedelēt par emocijām. Tās bija. Bezgala saviļņojoši, kad ģenerālmēģinājumā, uz kuru man bija biļetes, bērni dziedāja “Dievs, svētī Latviju!”. Tādi brīži ar sirdi jāizbauda.
Līga, dziedātāja no Kokneses sieviešu kora “Anima”:
— Dīvaini, bet man vissaviļņojošākā svētku sajūta bija tramvajā. Kad pēc mēģinājuma ar to braucām uz kopmītni, sākām dziedāt. Sākumā pasažieri uz mums skatījās mazliet izbrīnīti, pēc tam pievienojās, un jau pēc mirkļa dziedāja viss vagons. Kad kāpām ārā, dzirdējām, ka arī otrs vagons skan.
Inguna Strazdiņa, Kokneses kultūras nama direktore:
— Es Dziesmu svētkus vērtēju no režisores viedokļa, varbūt tāpēc tajā daudz negatīvā. Man nepatika sieviešu un vīru kora koncerts “Teiksma par latvieti”. Galīgi garām. Arī lielais Dziesmu svētku koncerts nebija lāga izdevies. Repertuārā grūtas dziesmas, turklāt nebija nekāda nobeiguma. Radās nepabeigtības sajūta. Savukārt par deju koncertu un jauniešu koncertu varu teikt tikai labāko.
Inta Balode, Iršu deju kolektīva vadītāja:
Varu spriest tikai par dejotājiem. Deju koncerts bija ļoti labs. Man ir iebildes pret svētku logo. Visur rakstīts: XXIII Vispārējie latviešu Dziesmu svētki. Kāpēc tikai dziesmu? Ja svētkos piedalās vairāk nekā 14 tūkstošu dejotāju, tad tie ir arī deju svētki. Uzskatu, ka noslēguma koncertā vajadzēja arī dejotāju priekšnesumus. Šādu ierosinājumu esmu dzirdējusi no vairākiem skatītājiem.
